Piepildītā darba dienu dunā var neatrast laiku, lai saplānotu katru lietu. Pat brīvdienu braucienu maršrutu plānu. Taču, pateicoties mātei Google, ievadot pareizos atslēgas vārdus, uzgāju manakarte.lv – vietne, kas piedāvā iepriekš sagatavotus brīvdienu maršrutus tūrismam Latvijas teritorijā un tādējādi veicināt Latvijas tūrisma attīstību. Tā teikt – aizņemtajiem vai sliņķiem bez liekas galvas laušanas doties iepazīt dzimteni. Aplūkojot piedāvātos maršrutus, secinu, ka ir atlasītas vietas, ko tik viegli meklējot tīmeklī neatrastu. Kafija sagatavota, aidā braucienā! Pirmā pietura – Garkalnes armijas bāze. Bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) armijas bāze atrodas dabas liegumā “Garkalnes meži”. Tur atrodamas pamestas būves – angāri un noliktavas. Šur tur ir manāms arī pilnīgi sabrukušās un mātes Dabas “apēstās” ēku atliekas. Izstaigājot bijušās armijas bāzes teritoriju, var apbrīnot ne tikai to, cik plaša tā reiz bijusi, bet arī to, cik skaista daba šeit it. Liegums ietilpst Piejūras ģeobotāniskajā rajonā. Liegums tika izveidots 2004. gadā ar mērķi aizsargāt zaļās vārnas regulāras ligzdošanas vietu, kas ir lielākā Latvijā (apmēram 20-25% no visas populācijas). Pacietīgākie varēs šeit pamanīt 11 putnu sugu pārstāvjus un izbaudīt, cik daiļa un dažāda ir augu un koku, krūmāju valstība Vienīgi žēl, ka pamestās ēkas ir piegružotas – izmestas riepas, alkoholisko dzērienu pudeles un citi atkritumi. Kad kājas izkustinātas un neliela rītas rosme izpildīta, laiks sēsties dzelzs rumakā un doties tālāk – uz Tumšupes armijas bāzi un Plānupes radiosakaru centru “Priede”. Taču pirms tam tiek piestāts pie vienas pamestas ēkas ceļa malā. Grūti saprast – vai kāds iegādājies vai arī nē, jo plakāts par to, ka pārdod īpašumu ir palicis, bet vēja pabojāts. Māja skaista, bet laika zobs un gādīga saimnieka nebūšana atstājusi uz tās iespaidu. Ir grūti izvēlēties, vai tādu māju saglabāt vai tomēr nojaukt un celt jaunu, jo atjaunošana var prasīt gana daudz līdzekļu, kā arī nav viss ar acīm redzams. Iespējams, ka ir nepieciešams vairāk darba, nekā acis samana. Viegli bija atrast armijas bāzi, jau ceļa sākumā bija manāma pirmā pamestā ēka, kas kļuvusi par atkritumu izgāztuvi. Izskatās, ka katrs tur izmetis to, ko nav vēlējies nodot atkritumu apsaimniekotājiem. Nu ja – tad jau būs jāver vaļā maciņš. Mazliet tālāk pabraucot – nonāku pie galvenā objekta. Bunkura. No ārpuses viegli pamanāma ieeja. Sperot soli iekšā, paliek ar vien tumšāk un tumšāk. Arī atrodami dažādi atkritumu un pārpalikumi no paša bunkura. Var nojaust, ka tas ir liels, ar lielu azartu un telefonu, kas kalpo kā lukturītis, dodos iekšā. Līdz brīdim, kad nonāku līdz lielākai telpai. Dikti gribas aplūkot, bet ne šoreiz. Mazliet bīstos – nevar zināt, cik ledus ir biezs, kurā brīdī pavasara siltums būs to jau atkausējis, cik dziļš ir zem ledus. Lasīts, ka var būt ne tikai caurumi, bet ar lūkas. Lai gan sevi uzskatu par tīri labu peldētāju, negribas izbaudīt ledus auksto ūdeni, it īpaši, ka varētu sapīties un apskādēt sevi. Var manīt, ka ledū iesaluši dažādi maisi, kannas, trepes un mēbeļu atlūzas. Varbūt, varbūt, kad būs pilnīgs YOLO (You only live once jeb Tu dzīvo tikai vienu reizi), tad došos, lai izpētītu katru bunkura stūrīti. Izraususies ārā no bunkura, apstaigāju to virspusi – palielu uzkalnīti. Visnotaļ palielu teritoriju bunkurs aizņem. No dažām lūkām var manīt, ka stiepjas 2 stāvus. Iespējams, ka ir vēl dziļāk, bet ūdens traucē kārtīgi saskatīt. Nākamais objekts – Plānupes radiosakaru centru “Priede”. To tik viegli neatrast. Iesaku izmantot manakarte.lv iespēju līdz objektam nokļūt ar Google Maps palīdzību. Tas dikti palīdzēs. Un galvenais turēties ūdens tilpnes tuvumā un acīgi vērot, kur paveras bebru radītais dambis. Kad tas samanīts, tik jāsoļo pāri. Pirms tam jāparūpējas, lai kājās uzautas ūdens izturīgi apavi, jo kājas var samirkt. Tad, mazliet pamaldoties starp pāris krūmiem un kociņiem, acis mana Geocaching logo. Bingo! Ir īstā vieta. Uzmanīgi noņemot vāku un nokāpjot pa trepītēm, nonāku mazā telpā. Nekā daudz, ko aplūkot, bet apbrīnojami, ka pēc visiem šiem gadiem ir parūpēts, lai varētu aplūkot to. Pazemes sakaru centru sāka būvēt 1978. gadā un jau pēc diviem gadiem tā darbojās. Tās mērķis bija būt par mūsdienīgu un kombinētu radiosakaru centru, kas varētu darboties gan PSRS Aizsardzības ministrijas radio apraides sistēmā, gan PSRS Transporta ministrijas sistēmā, gan kā rezerves sakaru punkts LPSR dzelzceļa satiksmes vadībai. Kad arī tas aplūkots, pa ceļam uz Mālpils pienotavu, tiek aplūkotas Zviedru baznīcas drupas – tas, kas palicis pāri no 17. gadsimtā celtās zviedru baznīcas. Tā celta no laukakmeņiem, mūrētajai celtnei redzamas logu apmales un stūru krustojumi, kā arī krusta zīme darināti no Allažu šūnakmens. Ap baznīcu bijusi viduslaiku kapsēta. Tagad tai apkārt ir tikai privātīpašumi un baznīcu pamazām noārda laika zobs. Nokļūstot Mālpils pienotavā, nav skaidrs, vai drīkst vai nedrīkst pa tās teritoriju staigāt. Ja jau vārti nav slēgti, tad jau drīkst. Mierīgi to izstaigājot, var redzēt, ka tajā joprojām notiek darbība. Kaut kas ir atjaunots, kaut kas atstāts aizmirstībai, kaut kas jauns uzcelts. Mālpils pienotava 1923. gadā tika uzbūvēta Sudas upes krastā ar sviesta un siera ražotnēm. Jau pavisam drīz – 1938. gadā pēc pārstrādātā piena daudzuma tā bija viena no lielākajām pienotavām Latvijā. Kara laikā daļa no ēkām kompleksā tika iznīcinātas, taču tas nav atturējis to atjaunot un atsākt darbību. Dodoties tālāk no pienotavas uz bijušo Mālpils skolu, tika nobraukts garām Mālpils muižai. Pa tās teritoriju staigā cilvēki, bet tikai par teritoriju. Tādēļ tiek nolemts, ka to aplūkos, kad tā būs atvērta, kā arī diena nepielūdzami tuvojas tumsai, bet ir divi objekti, ko dikti, jo dikti gribas izstaigāt. Viena no tām – Mālpils veco skolu. Piebraucot pie tās, šķiet, ka tā ir atstāta aizmirstībai, taču ieejot iekšā, redzams, ka kaut kas notiek. Tiek noņemtas grīdas segums, atstājot 1899. gadā celtās ēkas starpstāvu balstus un sijas. Tajā izskolojošas vairākas paaudzes mālpiliešu paaudzes, taču 1981./1982. mācību gads bija pēdējais šajā skolā un kopš tā laika bijusī skolas ēka atstāta aizmirstībai. Kad pārbaudīts līdzsvars staigājot pa skolas sijām, jādodas uz pēdējo apskates vietu – atpūtas centru “Alfa”. Sākumā var šķist, ka jādodas uz tirdzniecības centru “Alfa”, Rīgā, jo tas kādam savā veidā ir kā atpūtas vieta, bet nē. Pāris kilometrus no Mālpils, ne pārāk nomaļā vietā, starp dažiem privātīpašumiem, no pabieza meža pudura paviz sarkana ķieģeļa ēka. Daļa no lielā ēku kompleksa. Liela un vairākos stāvos. Daudz un dažādu izmēra telpas, nepabeigtas un dažviet brūkošas. Zināms, ka pamestais ēku komplekss bija paredzēt kā PSRS Elektroniskās rūpniecības ministrijas atpūtas centrs “Alfa”. Diemžēl pat urķējoties pa plašajām tīmekļa ārēm, netiek atrasta sīkāka informācija. Taču tā lielums liek domāt, ka šajā paredzētajā atpūtas centrā bija padomāts par visu – atpūsties, izklaidēties un uzlabot veselību. Atpūtas kompleksa izstaigāšanai aizrit gana daudz laika, ka nemanot piezogas saulriets.
Tik daudz izstaigāts, kājas pārgurušas, bet gars uzmundrināts. Ierāpot mašīnā un ripināties mājup. Brīnišķīgs izbrauciens. Paldies, manakarte.lv par izveidoto maršrutu!
0 Comments
Šķiet, ka šobrīd, kad pavasaris nomaina ziemu, arī organismā notiek pārmaiņas – lielāka miegainība, nevēlēšanās dikti daudz un aktīvi kustēties. Taču nedrīkst ļauties šim slinkumam. Labāk vēlāk izbraukt, nekā vispār neizkustēties. Ja ierasti bija doties uz no Rīgas patālākiem nostūriem, tad šoreiz – tuvāk Rīgai. Līdzņemšanas kafija paņemta, lecam mašīnā un aiziet! Nobraukti 35 km un tiek sasniegts pirmais apskates objekts – Ropažu Livonijas ordeņa pilsdrupas. Vēstures avotos pils tika minēta 1322. gadā. Tā bija kā cietoksnis Rīgas aizsardzībai posmā starp Ādažu pili un Salaspili. Taču jau 1559. gadā pili nodedzināja Maskavijas karaspēks. 17. gadsimta sākumā kādu laiku pilī mitinājās cilvēki, bet pēc tam tā tika pamesta, pilsmūri noārdīti un akmeņi izmantoti jaunu ēku celtniecībā. Saelpojoties svaigu gaisu un mazliet izstaipot muskuļus, tiek izstaigāts nākamais maršruta punkts – Lielie Kangari, kas ir lielākais osu valnis jeb grēda Latvijā, kā arī tāda paša nosaukuma dabas liegums. Grēdas relatīvais augstums svārstās no 10 līdz pat 27 metriem. Absolūtais augstums sasniedz 78 metrus virs jūras līmeņa. Pats augstākais posms, ko parasti saprot un apzīmē ar vārdu salikumu “Lielie Kangari” ir aptuveni 7 kilometrus garš. Galvenās teritorijas dabas vērtības ir:
Liegumā ietilpst arī Lielais Kangaru purvs un Kangaru ezers. Pati dabas taka ir nepilnus 2 kilometrus gara ar vairākām izbūvētām platformām ainavas vērošanai un skatu torni. Takā ir iespēja ne tikai pastaigāties, bet arī kārtīgi izvingroties un izkustēties veselības maršrutā – ik pa brīdim pie takas izvietots informatīvie ziņojuma dēļi ar vingrojumu pamācībām. Visas takas garumā ir iespēja izzināt un iepazīt dabas liegumā mītošos augus, uzzināt par mītiskām būtnēm, kuras dzīvojušas Lielajos Kangaros un parādībām dažādos lieguma stūros. Jāsaka, ja šajā laikā gribas pabūt tur, kur mazāk cilvēku, tad šo vietu neieteiktu apmeklēt. Ļoti daudz cilvēku to apmeklēja, vajadzēja pat gaidīt, lai uzkāptu lielajā skatu tornī. Dodoties aplūkot veco Suntažu dzelzceļu staciju, neplānoti tiek aplūkotas Suntažu pareizticīgo baznīcas drupas. Dievnams tika uzcelts 1864. gadā. Sākotnēji tas bija divstāvu mūra ēka ar saimniecības ēkām. Taču 1909. gadā uzcelta jauna ķieģeļu baznīca eklektisma stilā no sarkaniem ķieģeļiem ar sīpolveidīgajiem kupoliem. Pēc Otrā pasaules kara baznīca vairs netiek izmantota un pamazām sabrūk, nespējot pretoties nedz laika zobam, nedz ļaunprāšu izdarībām. Turpinājums tālāk uz plānoto apskates objektu – bijušo Suntažu dzelzceļu staciju un tiltu pār Mazo Juglu, kas atrodas tur pat netālu. Suntažu stacija tika atklāta 1935. gadā līdz ar dzelzceļa līnijas Rīga – Ērgļi posma līdz Suntažiem atklāšanu. Toties pati divstāvu stacijas mūra ēku tika celta 1937. gadā. Taču sākotnējā stacijas ēka gājusi bojā kara laikā, kā arī nav saglabājies arī 1939. gadā celtais ūdenstornis. Pēc kara, 1948. gadā, uzbūvēta jauna, mazāka stacijas ēka, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Stacijā bija trīs sliežu ceļi, bet īsi pirms slēgšanas un sliežu demontāžas bija divi. Stacija tika slēgta un sliedes nojauktas 2009. gadā. Pagājušā gada vasaras beigās ēka tika izlikta izsolei. Šobrīd ēka netiek izmantota. Ir redzams, ka tajā notiek kādi darbi – iznesti būvgruži, aiznaglotas logi un aizslēgtas durvis. Tur pat, netālu no stacijas, ir tilts par Mazo Juglu. Var līdz tai aiziet, nav vērts to meklēt ar Waze palīdzību. Waze aizvedīs uz pavisam citu, kuru arī ir vērts aplūkot. Pēc sliedes demontāžas tilts pamazām sabruka – nebija drošākā vieta, kur pārvietoties, lai šķērsotu upi. Taču šobrīd tilts ir atjaunots un izveidots speciāli gājējiem. Pošoties uz mājupvirzienā, tiek aplūkots pēdējais objekts – Ķeguma Krusta kalns, kas atrodas pie Ķeguma kapiem. Pirmais krusts uzstādīts 1997. gada 20. jūnijā – sešus metrus augsts priedes koka krusts. Dziednieki šo vietu uzskata par senču svētvietu ar īpašu enerģētisku starojumu, jo visi pakalni ir pārklāti akmeņiem, un zinātāji stāsta, ka pašā augstākajā kalnā tie ir izvietoti tādā kā kāsī. Zinātnieki šajā apvidū konstatējuši neparastu enerģiju. Kad viss izstaigāts, puncis par sevi dara zināmu. Labi, ka savlaicīgi tika sarūpēts par mielastu, ko pagatavot svaigā dabā virs ugunskura. Šobrīd aši knaši aizņem publiski pieejamās grila vietas, taču, ja labi meklē, var atrast ļoti mīlīgu, skaistu un no burzmas noslēptu vietiņu pie Lejas ezera, kur atklāt ārā-gaļas-cepšanas sezonu. Miers un klusums. Putnu trallināšana, maigs vēja glāsts, uguns sprakstēšana un garda ēdiena aromāts. Tik lielisks veids, kā uzlādēties jauniem darbiem, izaicinājumiem un sapņiem.
Lai gan ikdienas rutīnas smagums nospiež, taču ir jāsaņemas un jādodas izkustēties. Lai kā gribētos ieritināties segā un uzšņākt/uzrūkt ikvienam, kurš gribētu izvilkt no siltās midziņas. Taču ir jāizkustas. Ja nav duhas lielam tripam, tad jātaisa maziņais – ar vienu pieturpunktu. Laimīgā loze krīt Baldones bijušajai sanatorijai – tuvu Rīgai un pamesta vieta.
Nepilnu stundas laikā, pa ceļam iebraucot pēc kafijas un vairākas reizes mēģinot pierunāt doties atpakaļ mājup, tiek sasniegta Baldones sanatorija. Vismaz to, kas no tās palicis. Šajā dienā vēl daudz citi izlēmuši šo iekļaut savā Latvijas apceļošanas maršrutā. Daži drošsirdīgi soļo iekšā pamestajās ēkās, citi – kautrīgi, baidīdamies, ka neuzrodas vīri tērpos un soda. Arī es mazliet bīstos, bet zinātkāre gūst virsroku. Baldones sanatoriju uzcēla 1797. gadā, taču par šo vietu vēstures liecības jau ir no 15. gadsimta, kad sāka izmantot sērūdeņu krājumus. Sākotnēji Baldones sēravoti nebija populāri, taču 18. gadsimta beigas tiek uzskatītas par oficiālo dziednīcas dibināšanas periodu. Baldones sērūdens dziednīcu apmeklēja ne tikai augstmaņi un karaliskas dāmas no Latvijas, Lietuvas un Krievzemes, bet pat no Francijas ārēm. Kūrorta nozīme mazinājās, ka tika 1838. gadā atklāja Ķemeru kūrvietu, taču ilgi nebija jāgaida, kad Baldone atguva savu agrāko spozmi. Uzplaukumu Baldone kā kūrortvieta pieredzēja pēc Otrā pasaules kara, kad šurp plūda slimnieki ar dažādām kaitēm no visas PSRS. No 18. gadsimta nogalē celtajām ēkām neviena nav saglabājusies. Sanatorijas centrālo ēku uzcēla 1939. gadā, bet 1980. gadā tika uzcelts 8 stāvu korpuss, kurā bija 512 vietas. Sanatorija tika atzīta kā balneoloģiska tipa kūrorts, kurā pieejams sērūdeņraža un hlorīda minerālūdens, kā arī dūņu dziedniecība. Pēc fizikālajām un ķīmiskām īpašībām ārstnieciskos minerāļūdeņi var lietot gan ārīgi – peldēs, dušās, inhalācijās, dažādās skalošanas procedūrās u.c. –, gan iekšķīgi - kā dzeramo minerālūdeni. Sērūdens vannas kopā ar skuju ekstraktu vai sāli, vai ogļskābo gāzi nozīmēja cilvēkiem ar nervu sistēmas un sirds – asinsvadu saslimšanām, bet kuņģa un zarnu slimniekiem izrakstīja sērūdeni lietot iekšķīgi. Sanatorijā bija iekārtoti nepieciešamie diagnostiskie un ārstnieciskie kabineti, tai skaitā klīniskā un bioķīmiskā laboratorija, rentgena kabinets. Pārsvarā visas procedūras notika centrālajā ārstniecības korpusā jeb vannu mājā. Ārstnieciskā korpusa pirmajā stāvā atradās: dūņu nodaļa, zemūdens masāžas kabineti, elektrodūņu kabinets, inhalatorija, ārstnieciskās fizkultūras zāle, sērūdens baseins, skābekļa teltene un distrakcijas kabinets. Ārstnieciskā korpusa otrajā stāvā atradās: vannu nodaļa, ginekoloģijas terapeitisko procedūru un stomatologa kabinets. Minētais plānojums pastāvēja līdz 1980. gadam, kad nodeva ekspluatācijā astoņstāvu korpusu:
Sanatorijas teritorijā atrodamas arī citas ēkas – ēdnīca, katlu māja un saimniecības ēka. Cik ļoti reiz investēts, lai pievilinātu veselības sakārtošanas un lutināšanas meklētājus, tik ļoti šobrīd šī vieta ir aizmirsta. Tur tik šobrīd mīt pagātnes liecību rēgi – kā reiz šeit varēja atpūsties un savest kārtībā savu veselību. Var manīt, ka ir veikti darbi, lai nepiederošām personām liegtu iekļūt ēkās, taču tas nav atturējis – atlauzti logi un durvis, lai tajos iekļūtu. Pat izlauztas aizmūrētās sienas un kāpnes, lai nevarētu nokļūt citās ēkas stāvos. Skumji, taču savā ziņā prieks – ir iespējams izstaigāt ēku. Protams, kamēr iespējams – pirms kāds atkal aizdara visas piekļuves vai arī laika zobs to iznīcina… Vai arī Tev ir gadījies, ka saplāno visu… sīki, jo sīki… taču Kosmosa pirksts pieliek savu pirkstu un izjauc plānus? Tā šoreiz gadījās. Tika saplānots katrs maršruta posms, taču nemīlīgs laiks nekaunīgi piezagās, mudinot vairāk atrasties iekštelpās, nekā ārā. Arī ieplānotās apskates vietas mazliet pārsteidza – patīkami iepriecināja, ka kāds rosās, tai pašā laikā arī apbēdina, jo nav iespējas aplūkot sīki, jo sīki. Nu, aiziet! Dodamies mazā tripiņā Jelgavas virzienā! Pirmais punkts – Svētes muižas jeb Lielsvētes muižas pils. Ēka celta 1730. gados, ko pēc pāris desmitiem gadu pārbūvēja, kā vasaras atpūtas rezidenci. Taču tā nebija vienīgā reize, kad tajā tika veikti pārbūves darbi. Pili armijas vajadzībām pilnībā pārbūvēja no 1870. gados. Pēc PSRS armijas izvākšanās gan pils, gan tās saimniecības atstātas aizmirstībā. Taču izskatās, ka kāds tajās rosās. Vismaz daļā – daļa saimniecības ēkas tiek izmantotas, bet ap pili apjozta sēta un aizdarītas durvis, lai nepiederošās personas neiekļūtu. Nav pat manāms, ka kāds būtu atlauzis. Priecē, ka rūpējas, bet žēl, ka nav iespējas ielūkoties, kā iekšā izskatās. Ar aukstu snīpi jādodas tālāk – uz Bramberģes muižas kungu māju. Tās apbūve veidojusies no 16. gs.–17. gs. mijas līdz 17. gs. vidum. Tā ir viena no vecākajām mūra celtnēm Jelgavas pusē, vairākkārt pārbūvēta un nopostīta, tomēr ēkas līdz mūsdienām ir apmierinošā stāvoklī. Kopš celšanas brīža līdz mūsdienām īpašumam vairākkārt mainījušies īpašnieki, kas atstājušas savas pēdas. Sākotnēji tā ir bijusi hercogistes īpašumā, bet, pēc tās likvidēšanas, kļūst par Krievijas kroņa muižu. 20. gadsimta 20.–30. gados Bramberģes muižas kungu mājā atradās pagasta valde un pasta nodaļa. Kādu laiku muižā bija arī skola un dzīvokļi. Padomju okupācijas laikā muižas kompleksā atradās aptieka un kopmītnes. No saviem ziedu laikiem saglabājusies ne tikai muižas ēka, bet arī 16. gs. beigās būvētie vārti un to aizsardzības sistēmas paliekas. Lai gan īpašumā neviens netika sastapts, ir redzams, ka kāds acīgi rūpējas, lai ļaunprāši nevar izdarīt kādu skādi ēkai, jo iekļūt tajā nav iespējams. Kamēr visi pirkstu gali nav atsaluši, jādodas tālāk uz Glūdas baznīcu. Baznīca tika uzcelta 1848. gadā kā lūgšanu namu – filiāli Dobeles draudzei. 1894. gadā tā tika pārbūvēta, izveidojot 200 sēdvietu un piebūvējot torni. Taču Pirmās pasaules kara laikā tā tika izpostīta, izmantota kā zirgu stallis. Baznīca atjaunota 1925.-1926. gadā. Vēlreiz tā izpostīta Otrās pasaules kara laikā un pamesta. 1944. gadā Glūdas baznīcā tika ierīkots kara hospitālis. 1978. gadā aizmūrēti logi un ēkā ierīkota minerālmēslu noliktava. Tāda izdemolēta un brūkoša tā stāv vēl tagad. Blakus durvīm ir zīmīte, ka tas esot kultūras piemineklis, bet rūpes par to netiek izrādītas. Pretim baznīcai atrodas daiļa pērle – Glūdas baznīcas mācītāja māja. Vismaz tas, kas ir palicis no tās – ir skaidri redzamas uguns atstātās nesaudzīgās pēdas. 2019. gada beigās jeb 2020. gada pirmajās dienās tā gandrīz nodegusi. Aplūkojot iekštelpas, ir manāms, ka kāds skvoteris tajā ir mitinājies arī pēc traģiskā notikuma. Mājas teritorijā ir vairākas saimniecības ēkas, kurām laika zobs un negatnieku pirksti atstājuši savas liecības. Ne visu var atjaunot, tad tas lēnām aiziet nebūtībā. To var teikt par Lustes pilsdrupām. Kādreiz tā bija varena un diža ēka, tagad – laika pirksta skarta un nedaudz piemirsta. Lustes pils celta 1775. gadā kā Kurzemes pēdējā hercoga Pētera Bīrona medību pils. Taču tās ziedu laiki izbeidzās ar hercoga laika beigām. 1795. gadā Lustes pili izrentē un rentnieku laikā pazūd Lustes lepnais parks, kuru nocērt un tā vietā ierīko muižas laukus, un Luste pārvēršas par parastu rentes īpašumu. Laika posmā no 1910. līdz 1912. gadam pils un tās teritorija tika sakopta, ko paveica Jelgavas zemkopības skolas audzēkņi savas prakses laikā. Pāris gados apkārtnes lauki kļuva par paraugsaimniecību. Posmā starp abiem pasaules kariem pilī iekārtoja pienotavu, saudzīgi saglabājot visu vērtīgo pilī. Otrā pasaules kara cīņās pils cieta maz, tomēr pēc kara pils ēkā apmetās ienācēji, kuri 1950. gados pils lieliskos kamīnus, kāpnes, iekšējo apdari un visu vērtīgo izlaupīja, atstājot ēku sabrukšanai. Visas iespējamās ieejas ēkas drupās ir aizdarītas, taču pati ēka joprojām izstrāvo savdabīgi karalisku strāvojumu. Tik atliek aizvērt acis un iztēloties, kā augstmaņi paiet garām, strādnieki apčubina katru augu un dāmas nesteidzīgi bauda tēju. Kad pamestās ēkas apskatītas, tālāk ceļš ved uz Ziemassvētku kauju muzeja "Mangaļu" mājām. Vismaz uz tās teritoriju, jo šobrīd, Covid-19 ārkārtējās situācijas laikā, muzeja ēka ir slēgta apmeklētājiem. Var izstaigāt tās teritoriju. Tajā apskatāma izstāde "Latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujas" un kauju vietu makets. Teritorija ir liela, tādēļ tās apskatei tiek veltīta tikai īss brīdis. Tā teikt – uzmest acis. Toties priecē, ka ir daudz tādu, kuri kārtīgi nopakojušies, izstaigā katru stūrīti. Viņi ir piegājuši nopietni, ne tā kā es – aši iekšā un ārā. Kā tāds parastais tūristiņš. Taču tas iekarina lūpā āķi – vēlreiz jāatbrauc un jāvelta visa diena, lai izstaigātu visas takas un kaujas vietas. Pirms deguns pilnībā nosalst jāapmeklē pēdējais izbrauciena punkts – Cenas tīreļa laipu taka. Piecus kilometrus garā laipu taka veidota apļa veidā, sniedzot iespēju apskatīt pēc iespējas lielāku purva teritoriju. Tīreļa laipu taka ir labiekārtota, izvietota ar informatīviem stendiem, kuros izvietota tik viegli saprotama informācija, ka vecākiem būs viegli izklāstīt saviem mazajiem ķipariem. Takas pusceļā ir apmēram 12 metrus augsts skatu tornis. No tā paveras plaša ainava uz purvu, kā arī īpašu objektu: Pirmā pasaules kara laikā izbūvēto ceļu, ko izmantoja kara tehnikas un armijas transportēšanas vajadzībām – Novgorodas ceļu, ko dēvē arī par “kara” jeb “strēlnieku ceļu”. Šķiet, ka kājas varētu noaut un aizmest. Tik ļoti kājas ir nogurušas. Ir laiks doties mājup, lai atkorķētu džina pudeli un uzjauktu veldzējušo kokteili, un paceltu kājas gaisā, izbaudot pasakainā brauciena pēcgaršu. Ko Tu ieteiktu aplūkot Jelgavas pusē?
Četrās sienās nevar nosēdēt mierā. Laiks atkal iepazīt Latvijas āres. Šoreiz izplānotais maršruts aizved uz Ventspils pusi. Lai aplūkotu visu, ko sirds kāro, jāvelta divas dienas. Pirmajā dienā – Grenču bijušo skolu un vējdzirnavas, pēc tam uz Aizputi un Reģiem, kur slejas divas pamestas ēkas, un tad jau uz Ventspili. Ja būs vēl enerģija, tad arī tiks aplūkota arī pati pilsēta. Nākamās dienas plānā – Bušnieku ezers, briežu dārzs, Irbenes radioteleskops un pamestais ciematiņš, Slīteres zilo kalnu skatu torni un Liepniekvalkas alas. Rīta agrumā, kad aukstums degunā kniebj un nav nemaz īsti lustes līst ārā no gultas valdzinošā apskāviena, tika mēroti vairāk kā 82 km līdz Grenču skolai, kas tika celta 1880. gadā. Jau no pirmsākumiem ēkā bija paredzēta skolas vajadzībām, kara laikā tā tika pārvērsta par hospitāli. Vēlāk ēka atkal tika pārveidota sākumskolas vajadzībām, kas darbojās līdz 90. gadu beigām, kad skolu slēdza un izveidoja internātu, kurš darbojās līdz 2008. gadam. Pēc tam tā tika atstāta aizmirstībai – neviens to neapdzīvoja un neizmantoja. Vienīgi šķiet, ka tā kaut kad nesen izmantota, lai izbaudītu airsoft piedzīvojumus. Organizatori nav parūpējušies, lai pēc tam nepiederošas personas tajā neiekļūtu. Tomēr es nesūdzos. Var ēku izstaigāt un to aplūkot. Izstaigājot visas telpas, interesanti aplūkot, ka laika gaidā ir pamainīts ēkas interjers – kaut kas palicis no ēkas celšanas laikiem, kaut kur iezadzies 90. gadu pirksts, tai skaitā arī piebūve, kā arī kaut kas no 2000. gada sākuma. Taču vislielākais apbrīnas vērts – izmantotais materiāls, kas izmantots jau ēkas celšanas laikā. Dažviet bija manāms, ka daži posmi tika atjaunoti, bet daudz kas bija saglabājies. Tas lika aizdomāties par to, cik kvalitatīvi cēla ēkas pirms kara. Nevar salīdzināt ar lielu daļu mūsdienu projektiem, kur pat pa rozetēm nekaunīgi lien iekšā vējš (iz pieredzes). Tur pat netālu, vien pāris minūšu braucienā – Grenču vējdzirnavas. Vismaz tas, kas no tām ir palicis. Tās uzceltas vien dažus desmitus gadus pirms skolas – 1830. gadā. Tās tika izmantotas līdz pat 1944. gadam. Aplūkojot to, radās ideja, ka tajā varētu uztaisīt stilīgu vienistabas mājokli ar tornīti, no kurienes paveras skats uz Kurzemes valdzinošajām ārēm. Vien dažu desmitu kilometru attālumā no vējdzirnavām, staltu koku ieskauta, atrodas Aizputes muiža. Tā tika uzcelta tālajā 1823. gadā. Muižas kompleksā atrodama ne tikai pati muiža kunga māja, bet arī saimniecības ēkas: lielās kūtis ar uzbrauktuvēm, spirta dedzinātavu un citas ēkas. Dažas no tām vēl turas, bet citas – jau sabrukušas. Savulaik muiža bija viena no Kurzemes paraugmuižām. Taču tagad izskatās, ka tā ir atstāta aizmirstībai – dažas no saimniecības ēkām iespējams, ka vēl izmanto. Tā vismaz izskatījās. Salīdzinot ar citām pamestām vietām, kuras bija pat privātīpašumi, iekļūšana šajā ēkā ir liegta. Lai gan daži logi bija izsisti un dzelzs režģis pagrabam norauts, tomēr kārdinājumam neļāvos. Lai gan dikti, jo dikti gribējās aplūkot, kā izskatās ēkas “puncītis”. Kad muižas teritorija tika apstaigāta, ceļš tālāk aizveda uz Reģu muižu. Vismaz uz to, kas palicis pāri pēc ugunsgrēka. Valdzinoši sarkanā ēka lika elpai aizrauties. Pat, ņemot vērā, ka tai jumts “aizbraucis”. Var tik iztēloties, kā 1890. gadā celto ēku apbrīnoja, kā augstmaņi tajā dzīvoja, kā apkalpojošais personāls to uzčubināja. Kad muiža nonāca valsts īpašumā, tajā ierīkoja slimnīcu, pēc tam – sociālās aprūpes centru, kurā darbību pārtrauca 2007. gadā, kad to nopostīja ugunsgrēks. Kopš tā laika nekas nav darīts, lai atgrieztu ēkai agrāko spozmi. Ja plānots doties aplūkot šo muižu, iesaku uzreiz nesteigties ar izkāpšanu ārā no auto. Blakus muižai dzīvo veca kundzīte ar Kaukāzas šķirnes suni. Tajā brīdī suņuks atradās mājā, bet bieži tas atrodas ārā, lai gan kaimiņiem nepatīkot, ka šis “mazais duksītis” dodas ārpus teritorijas. Noteikti negribētos dabūt “Pūciņas” nospiedumus dibenā. Kad muižas teritorija izstaigāta, tālāk ceļš veda tik uz Ventspili. Pirms došanās uz pilsētu, tika izmests neliels loks līdz Jūrkalnes stāvkrastam, kur sagaidīt saulrietu. Paveicās, ka vēja nebija, jo saulrietu varēja nesteidzīgi izbaudīt, pat nokāpjot līdz pašai jūrai. Tomēr kājas sāka uzvesties kā kaprīzs bērns jeb bija nogurušas no staigāšanas, pilsēta tika aplūkota no automašīnas loga. Vien piestājot, lai veikalā nomedītu kaut ko ēdamu vai aplūkojot ostu. Jāatstāj Ventspils izzināšana uz kādu siltāku laiku. Izvēloties naktsmītni, ir svarīgi, lai ir ne tikai kabatai draudzīgi, jo primārā funkcija – pārnakšņot –, bet arī, lai būtu gana mīlīgi, lai justos komfortabli. Kad tika ieraudzīta vanna, tad par labu izvēle krita “Villa Victoria”. Cilvēkam, kurš mitinās trīs gadus mājoklī, kurā ir tikai duša, tā vien gribējās izbaudīt vannu. Tik bija vilšanās – tā bija maza vanniņa – sēžvanna. Kā arī dzīvoklītī bija mazs boileris, kas diemžēl tik ātri neuzsildīja ūdeni. Tā bija nelielā vilšanās, jo pēc tam, kad aukstuma bija pavadīts tik daudz laika, tā vien gribējās izkarsēties kārtīgā vannā. Taču uz visa pārējā – tas bija nieks, par ko pagausties. Dzīvoklītis ļoti mājīgs, ar terasīti un verandu, kur nesteidzīgi varēja baudīt rīta kafiju un to, kā rītausma uzmundrina dienai. Kad rīts tika nesteidzīgi izbaudīts, pirmais maršruta punkts – Bušnieku ezers. Precīzāk – Bušnieku ezera putnu vērotava, līdz kurai jātiek, ejot pa pontona tiltiņu caur niedrēm. Protams, nekādus putniņus nemanīju, taču pats celiņš ir skaists. It īpaši, kad pie debesīm nav neviena mākonīša un saule silda vaigus. Ja Alūksnē neuzdrošinājos uzkāpt uz ezera, tad šoreiz savu bijību metu pie malas. Lai gan zem kājām vienu reizi ledus nokrakšķēja, tomēr tas neatturēja paspert vēl pāris soļus un paspēlēties ar sniegu. Sajutos kā mazs bērns, kuram nevajag daudz, lai būtu sajūsmināts. Pēc ezera tika plānots aplūkot bembijus Ventspils briežu dārzā, bet Tavu neražu. Slēgts. Nu neko! Būs jādodas kaut kad vēlreiz. Iespējams, siltākā laikā, jo šajā Kurzemes pusē ir vēl daudz kas, ko aplūkot. Tālāk veda 25 km netālais ceļš uz Irbenes radioteleskopu un blakus padomju laika bijušo armijas ciematiņu. Radioteleskopu gan tikai aplūkoju no attāluma, jo šajā reizē nebija plānots ņemt gidu, lai izstaigātu teritoriju otrpus žoga, jo lielākā kāre bija izstaigāt bijušo armijas ciematiņu. Tur laiks paskrēja nemanot, jo tik daudz ēku, ko izstaigāt. 200 hektāru liela teritorija ar vairākām ēkām: daļa no tām pilnībā nojauktas, daļa – pusnojauktas vai pussagruvušas, daļa – vēl diezgan stalti slejas. Ne visās ēkās varēja iekļūt, ne visas varēja izstaigāt, jo šur un tur trepes bija nobrukušas vai arī tās klāja bieza ledus kārta, vai arī pie ēkas ieejas bija liela bedre. Taču tajās, kurās varēja iekļūt, lika prātuļot, kas tajās reiz dzīvoja – kādas pakāpes militārā persona tur tika izmitināta. Pēc dzīvokļa plānojuma un lieluma varēja tik spriedelēt, vai tajā dzīvoja tikai viena persona vai arī ar visu ģimeni. Arī daži kambarīši, kas bija novietoti neierastās vietās, rosināja iztēli, kas tajās tika glabāts. Kad teritorija bija izstaigāta, pamazām noskaņojos mājupvirzienam, vēl pirms saule nav pilnībā noaususi, aplūkot vēl divas vietas – Slīteres zilo kalnu skatu torni un Liepniekvalkas alas. Ja ir ierasts, ka skatu torņi atrodas pļavas vai meža vidū, lai pavērtos uz apkārtni, tad šis tornis atrodas teju pie paša ceļa malas. Tā teikt – pabraukt garām nevarēs. Tik apgalvots, ka no tā var saredzēt jūru, taču šajā reizē tika izbaudīts saulriets, kas valdzinoši glāstīja koku galotnes. Pēdējais pieturpunkts – Liepniekvalka alas, kas atrodas Liepniekvalka krastos, noslēpušās skujkoku skavās. Alas apskatāmas tikai no ārpuses, jo dziļākās ejas aizbirušas ar smiltīm, bet turpat blakus ir iekārtota atpūtas vieta piknikam. Ja kāds plāno vasarā doties šajā virzienā, iesaku maltīti ieturēt šeit, jo ir sajūta, ka esi prom no visa. Tā, ka uz brīdi pasaule ir apstājusies, lai Tu varētu izbaudīt mierpilnu brīdi. Gribot vai negribot – tumsa piezagās un mājup vien bija jādodas… Kuras, Tavuprāt, ir interesantākās un daiļākās pērles, ko aplūkot Kurzemes pusē?
Brīvdienu braucienā uz Alūksni, pa ceļam aplūkojot divas pamestās vietas, āķis bija lūpā! Kāda vēl ēka Latvijā ir pamesta, bet brīvi pieejama, lai to aplūkotu? Pēc nelielas urķēšanās pa interneta dzīlēm, tika atrasta nākamais gala mērķis: Bauskas pusē atrodamā pērle – Kaucmindes muižas pils. Mazliet par šo muižas pili – tam ir interesants stāsts. Muižas pils tika veidots, pakāpeniski apvienojot vairākus zemes īpašumus. Vēstures liecības vēsta, ka piedzīvojusi dažādus saimniekus, kas pilnveidoja un izkrāšņoja gan pašu ēku, gan tai pieguļošo teritoriju. Tajā dzīvojuši ne tikai lieli kungi, bet 20. gadsimta sākumā tajā tika izveidota mājturības skola, no kuras, kā mēļo, mācījās izslavētās kaucmindietes. Vēlāk Kaucmindes muižas pilī atradās slimnīca, bērnudārzs un lauksaimniecības tehnikums. Lai gan šobrīd muižas pils ir privātīpašums, tas ir ļoti nolaists. Pamests. Redzams, ka to apskādējis gan laika zobs, gan ļaunprāši, jo nav ne mazākās grūtības tajā iekļūt. Protams, sirds mazliet sažņaudzas, ka cilvēki, kas nespēj novērtēt kultūras mantojumu, taču priecē, ka ir iespēja aplūkot to – gan to, kas saglabājies no ēkas celšanas pirmsākumiem, gan to, kas pārveidots laika gaitā un nepieciešamības dēļ. Tajā saglabāts gan sākotnējais plānojums, gan izveidots jauns. Apbrīnojami, ka laika zoba dēļ, tai skaitā arī tas, ka cauro jumtu dēļ joprojām redzams, ka izmantoti kvalitatīvi materiāli un tehnoloģija. Vietās, kur grīda nebija uzlauzta vai pārklāta ar citu grīdas seguma materiālu, parkets spītīgi joprojām pretim visam, kas cenšas izdarīt tam skādi. Mana vājība – podiņkrāsnis. Tās vienmēr apbrīnoju. Gan tās, kas vienkārši uzbūvētas, gan tās, kas kaut kādā veidā izkrāšņotas. Žēl, ka kādi ļaunprāši ir tos apskādējuši, pat iznīcinājuši. Ejot cauri istabām, gaiteņiem, pa kāpnēm, lūkojoties uz arkām, lodziņiem un dekoriņiem, spēju iztēloties, kāds daiļums tas bija. Žēl, ka tas tagad aiziet postā. Vietām redzams, ka esošie vai iepriekšējie muižas pils saimnieki ir centušies saglabāt ēku, uzstutējot balstus, bet ar katru mirkli, pamazām tā aiziet nezūdībā. Cerams, ka muižas pilij būs gādīgi saimnieki, kas atjaunos tās daili! Kad muižas pils izstaigāta un sastapti vēl citi muižas pils aplūkotāji, tika izmantota vēl esoša dienas gaisma, lai izstaigātu Bauskas apkārtni. Pirmais punkts pēc Kaucmindes muižas pils - Bornsmindes klintis. Viens no Latvijas dabas retumiem – dolomīts. Tas ir viens no galvenajiem mehāniski izturīgu akmens materiālu avotiem Latvijā, ko galvenokārt izmanto šķembu ražošanai. No tā var ražot būvkaļķi un dolomīta miltus. Tas ir piemērots arī kā būvakmens vai apdares materiāls. Tas ir ne tikai lietderīgs, bet arī valdzina ar savu daili Lielupes krastā. Protams, var piebraukt pie vietas, lai spertu pāris soļus nokļūšanai pie Lielupes un aplūkotu klintis, taču iesaku auto novietot netālu no Bornsmindes muižas, lai izstaigātu muižas teritoriju. Nebija iespējams izstaigāt pašu muižu, jo tā bija stingri ar koku dēļiem aizvērta ciet. Lai gan ziņkāre bija liela, tomēr cienu to, ka īpašnieki vēlas, lai tajā neiekļūti tādi, kas varētu nodarīt nevajadzīgu skādi. Vēl saules gaisma nebija zudusi, tādēļ tika izmantota iespēja izstaigāt Bauskas pils parku. Lai gan jau atkusnis bija padarbojies, tomēr vietām bija ledus, liedzot ātri izstaigāt teritoriju. Tomēr varēja apbrīnot tās plašumu un skaistumu, kas pavērās apkārt un vietu, kur Musa satiekas ar Mēmeli, lai izveidotu Lielupi. Satumstot un nostaigājot vairāk kā 10 000 soļus, puncis ziņoja, ka ir laiks to piepildīt ar kādu gardumu. Protams, pandēmijas laiks radījis ierobežojumus – nevar ieiet pirmajā kafejnīcā vai restorānā, lai mielotos ar ēdienu. Tomēr nebija vēlmes našķoties ar benzīntankā piedāvāto. Kafejnīca “Taverna” nepiedāvāja līdzņemšanai, tomēr tās māsa “Tornis” gan atļāva piebraukt, lai ieietu un pasūtītu līdzņemšanai gardumus. Jāsaka, ka nežēlo ar ēdiena daudzumu. Ja ir iespēja izvēlēties pusporciju, iesaku to darīt. Vai arī ņemt pilno porciju un dalīties ar kādu, jo reti kuram būs gana liels puncis, lai pilno porciju iestūķētu tajā. Kas vēl jāliek aiz auss – norēķināties var tikai ar skaidru naudu, tādēļ laicīgi jāparūpējas, lai makā tāda būtu. Vairāk kā 160 km nobraukti, vairāk kā 10 tūkstoši soļi nostaigāti – brīnišķīgs vienas dienas ceļojums, lai izvēdinātu galvu, atklātu un novērtētu Latvijas daili un slēptās pērles. Kura, Tavuprāt, ir skaistākā vieta, ko aplūkot Bauskas pusē?
Kad sola lielo aukstumu, tad nevis jāieritinās vēl vienā segā, bet gan jādodas medīt vēl lielāki mīnusi. Kur to Latvijā izdarīt? Protams, viena no zināmākām vietām – Alūksnes puse. Pirms došanās tajā virzienā, ir jāaplūko, kādas apskates vietas tur ir pieejamas. Pa ausu galam bija dzirdēta – bijušo padomju armijas kodolraķešu bāze “Zeltiņi”. Pēc tam – mazliet Alūksni jāaplūko, ja kājas nebūs nosalušas. Tad, ja būs laiks, tad atpakaļ ceļā uz mājām – vēl kādu objektu. Ja būs laiks… Ceļš ir pasakains, jo pa nakti bija kārtīgi nosnidzis – lauki klāti ar baltu sniega segu, koki saliekušies no sniega smaguma. Taču skaisti! Apbrīnojot skaisto Vidzemes ainavas ātri vien tiek pievarēti 187 km līdz kodolraķešu bāzei “Zeltiņi”. Spēkratu novietojam netālu no Ļeņina skulptūras. Precīzāk – viņa galvas. Un iekšā starp kokiem. Lai sākas ložņāšana. Aši vien atradām pirmo objektu, ko aplūkot. Pēc veidola – šķiet, ka maza izmēra angārs. Nebijām pirmie visi. Izskatījās, ka kāds ir rīkojis kādu mini rave ballīti. Apkārt mētājas dažādu alkohola pudeles un bundžas. Dodoties tālāk, tiek uzieti arī cita izmēra angāri un citas ēkas. Dažās varēja ieiet un aplūkot, citās nē – tās bija aizslēgtas. Nu ne ko. Atpakaļ ceļā uz Alūksni piestājām pie pamestajām ēkām – iespējams, ka tās bija kazarmas un citas kara bāzei dzīvojamās un stratēģiskās vietas. Izstaigājot tās, varēja mazliet apbrīnot, cik salīdzinoši labi saglabājušas – nav ne iestiklotu logu vai kā citādi aizdarīti logi un durvis, kas liegtu laikapstākļiem ietekmēt ēku konstrukcijas. Protams, bija jāpielūko, kur kāju sper, jo šur tur bija ielūzuši dēļi. Vai tas bija laika zobs vai kāda ļaunprāša veikums – to neuzzināsim. Noteikti šeit jāatgriežas, bet siltākā laikā un jāņem līdzi gids. Gids, iespējams, parādīs kādas vietas, ko pašu spēkiem neuzgājām, kā arī varētu sīkāk par bāzi pastāstīt. Izstaigājot ēkas, radās dažādi jautājumi – kas tā par ēku, kas te mitinājās vai kas notika, kādēļ tāds plānojums un tamlīdzīgi. Kad jau bija gana satumsis un snīpji bija nosaluši sārti, nepilnu pusstundu braucienā nokļuvām Alūksnē, kur samedīt vakariņas, atgūt enerģiju izguļoties un sasildoties. Pateicoties nogurumam, rīt ātri pienāca. Kad brokastis tika ieturētas, devāmies aplūkot Alūksnes muižas parku, kur uzrāpāmies pa stāvu nogāzi līdz pašam paša Tempļa kalna augšienei, kur stalti joprojām gozējās rotonda veidotais Slavas templis. Caur sniegu kupenām izbridām līdz skatu tornim, taču tajā brīdī bija slēgts. Zinot, ka man ir nežēlīgas bailes no augstuma, biju gatava tajā uzkāpt. Bet nekā! Arī izbrauciens pa trosi pāri ezeram ziemā nebija iespējams. Nekas. Kaut kad, būs siltāks laiks. Zinu, ka spiegšu kā maza meitene, bet es vēlos to izdarīt. Tā nu uzmanīgā, bet raitā solī nogājām pa 101 pakāpienu trepēm līdz pašam ezeram. Lai gan manīju, ka pār ezeru droši staigā cilvēki, es neuzdrošinājos. Nemaz nevilināja doma, ka varētu pēkšņi ielūzt un nonākt ledaini aukstā ūdenī. Tādēļ priekšroku devu tiltiņam. Kad kārtīgi izstaigāts, bija laiks doties mājas virzienā. Bija vēl diezgan gaišs, tādēļ tika sameklēta vēl viena vieta, ko aplūkot pa ceļam uz mājām – pamesto Galgauskas baznīcu. No Alūksnes bija jādodas apmēram 61 km no Alūksnes. Tā noslēpta mežu biezoknī. Ceļš bija ļoti daiļš – viss sniegots, bet bīstams. Apsnigušais ceļš un dziļie grāvi mudināja uzmanīgi braukt, ne mirkli nenovēršot acis no ceļa. Grāvji bija tik dziļi, ja tajā iebrauktu ar dupsi gaisā, neviens, kurš brauktu garām, nepamanītu, ka kāds tajā ir iebraucis un ir nepieciešama palīdzība. Uzmanīgi braucot, nonācām galamērķī. Nespēju pat šobrīd aprakstīt to daili, kas pavērās no iebrukušās baznīcas. Apkārt tāds miers un klusums. Varēja dzirdīt katru soli, katru elpu vilcienu. Līdzīgi kā raķešu bāzē, arī šeit vajadzēja lūkot, kur kāju spert, jo dažās vietās grīda bija iebrukusi. Apkārt, dažādās vietās, bija izvietotas svecītes, svētbildes un grāmatas. Lai gan tā bija baznīca, sajūtas bija mazliet neomulīgas. Šķita, ka tur ir bijuši personas, kas centušies veikt kaut kādus rituālus. Taču, lai gan baznīca ir pamesta un manāms laika zobs un ļaunprāšu veikumi, varēja iztēloties, cik savā laikā šī pareizticīgo baznīca bija grezna. Vienkārša, bet grezna. Kad baznīca un tās teritorija bija izstaigāta, laiks bija doties mājup. Cik sagurusi biju dodoties Alūksnes virzienā, tik enerģijas pilna biju dodoties mājup. Ja ziemas periodā tik ātri nesatumstu, noteikti vēl kāda vieta mājupceļā tiktu aplūkota. Taču nekas. Ja tik ātri visu aplūkotu, ātri vien nebūtu vietu, kurp doties. Salīdzinot ar iepriekšējās brīvdienas ceļojumu, šoreiz tika aplūkotas mazāk vietu, taču daudz ilgāk un kārtīgāk. Kā arī dažās vietās noteikti vēlreiz atgriezīšos. Vai Tu esi apmeklējis un izstaigājis kādu no šīm vietām? Kurā Tu vēlētos atgriezties?
Katram mākonītim ir zelta maliņa, tai skaitā arī pandēmijai. Laikā, kad ierastās izklaides vietas ir aizvērtas, jāizkāpj no ierastās komforta zonas – jālūko, kurp doties sevi izklaidēt. Jāizplāno, kurp doties, kur nebūtu pārāk daudz cilvēku. Taču, ja arī būs, tad vismaz varētu ievērot distanci. Šo brīvdienu apceļošanas maršruts ir Vidzeme. Precīzāk – Cēsu puse. Maršruts: Rīga – Ānfabrikas klintis un pagrabi – Zvārtes iezis – kamieļu parks “Rakši” – Cīrulīšu dabas takas – Raunas Staburags – Raunas pilsdrupas - Sedas purvs – Rīga. Vien nieka stundas brauciena attālumā no Rīgas tiek sasniegtas Ānfabrikas klintis un pagrabi. Viens no apbrīnojamiem apskates objektiem Līgatnē, jo klintis valdzina ne tikai ar savu iesarkano krāsu, bet arī to, kā cilvēki tajos izveidojuši pagrabus, kuros uzglabāt vīnu un citus gardumus. Daļa pagrabu ir pamesti, taču daži joprojām tiek izmantoti. Paveicās, ka visnotaļ ātri savlaicīgi ieradāmies, jo varēja izstaigāt bez drūzmēšanās. Dodoties prom, autostāvvieta bija diezgan piepildīta. Pirms došanās prom, iesaku ieiet arī Līgatnes vīna darītavas veikaliņā. Šarmantā veikaliņa darbiniece ne tikai izklāstīs par vīniem, lai spētu atrast savām garšas kārpiņām tīkamāko, bet ļaus nogaršot pirms izdari izvēli. Tagad manu vīna plauktu papildinājušas 3 pudeles Līgatnes vīna. Apsolos drīzumā par tiem pastāstīt. Nepilnu 12 km attālumā nākamais apskates objekts – Zvārtes iezis. Pēdējo reizi tur būts kaut kad pamatskolas laikā – klases ekskursijā. Jau biju aizmirsusi, cik daiļš tas ir, kā arī to, cik gara ir Amatas taka. Pat 12 km gara. No tā tikai puse ceļa tika noiets, jo ielūkojoties pulkstenī, sapratu, ka ir palicis neilgs laiks, lai paspētu pabūt pie lamām kamieļu parkā “Rakši”. Lai gan netika noiets viss takas ceļš, tas apbūra ar savu daili. Katrs upes lociņš, katrs klints atsegums, katra taciņa. Waze mazliet ieveda neceļos, dodoties uz “Rakšiem” – piedāvāja īsāko ceļu, taču kāds iepriekš bija gana labi izbraukājis to, ka ar vieglo automašīnu nebija izbraucams. Mazliet lielāks apvedceļš, bet drīz vien bijām kamieļu parkā. Ak cik daudz mīlīgu dzīvnieku! Protams, arī nekaunīgās lamas, kuras nelikās mierā, ja iedevi našķi. Sekoja līdzi. Būtu pat gatavas doties līdzi uz mājām. Tik nezinu, kā mana mince reaģētu, ka tādu lielu draudziņu atvestu mājās. Kad parks izstaigāts, aši knaši devāmies uz Cīrulīšu dabas taku. Dikti jau gribējās to pilnībā izstaigāt, bet ziemas pāragrā tumsa nepiedodami ātri piezagās. Tika nostaigāti pāris kilometri, bet tika nolemts, ka varētu atgriezties nākamajā dienā, kad saule būtu aususi. Kā arī nogurušie ķermeņi gribēja ātrāk iekrist ērtā vietā un pāris stundas atpūsties. Jau savlaicīgi norezervējām mitekli, kur atgūt spēkus. Galvenais kritērijs mājokļa izvēlē – lai būtu virtuve. Lai gan būtu laiski vienkārši pasūtīt ēdienu, tomēr vēlme rosīties un pagatavot ēdienu, bija daudz spēcīgāka. Starp visiem piedāvājumiem, ko piedāvā Cēsis un tā tuvumā, izvēle par labu krita “Glūdas grava” – ēka ar pieciem dzīvokļa tipa numuriņiem, kas atrodas dažu minūšu gājienā līdz pilsētas centram un Cēsu vēsturiskajam pilsdrupām. Numuriņi izveidoti senā ēkā, kas sen senos laikos varēja būt kāda noliktava vai ražotnes ēka. Kad sastāvdaļas vakariņām bija nomedītas un pagatavotas, kā arī sākās komandantstunda, iestājās pilnīgs miers – gan prātā, gan ķermenī. Saproti, ka var atpūsties un izbaudīt vakaru. Aši pagatavotos vrapus papildināja Abavas karstvīns ar ābolkūkas garšu. Mazliet atgādināja Ziemassvētkus, bet daudz saldākus. Karstvīns lieliski harmonēja ar vrapu – varēja izbaudīt katru vrapa garšas niansi, kā arī vrapu garša neaizēnoja karstvīna buķeti. Tik brīdinu – karstvīns aizies nemanot, gluži kā ēdot sulīgu ābolu kūku. Maigi uzkarsējot to, tas brīnišķīgi sasilda garu. Garās pastaigas un silts karstvīns lieliski ieaijā saldā miegā. Lai gan bija nākamās dienas plānā bija apskatīt vairākus objektus, tai skaitā atkal Cīrulīšu dabas takas, par zemu novērtējām iepriekšējā dienā radušo sagurumu. Tik vien īsi pirms pusdienlaika sapakojāmies, lai dotos tālāk. Diemžēl Cīrulīšu dabas taku izsvītrojām, apzinoties, ka tur paies daudz laika, tādēļ devāmies uz plānoto punktu – Raunas Staburagu. Šajā ziemotajā laikā jāvelk apavi, kam ir diezgan rievota zole, jo, lai aizstaigātu līdz Staburagam, jārēķinās ar slidenu ceļu. Viegli var nolikties uz dupša un ieslīdēt ūdenī. Taču ziema pavēra jaunu, elpu aizraujošu skatu – lēnās ūdens tērcītes, kad pilinveidā tecējušas no Raunas Staburaga, sasalušas skaistās lāstekās, ūdens virsma viegli sasalusi, caur kuru vietām ūdens straume izlauzusies, ļaujot vērot, kā maģiski straumīte savaldzina un nomierina ikvienu, kurš tajā lūkojas. Lai gan sākotnējā plānā nebija, spontāni tika izlemts, ka jāaplūko arī Raunas pilsdrupas – spēcīgie akmens mūri un sienas, kas jau vairākus gadsimtus, spītējot laika zobam un dažādiem vēsturiskajiem notikumiem, joprojām stāvēja stalti. Lai cik arī cik ļoti esam attīstījušies un radījuši jaunas tehnoloģijas, apbrīnas vērts ir tas, kā 13.-16. gadsimta būvnieki un inženieri spēja radīt ļoti ilgnoturīgas celtnes. Kad pilsdrupas bija izstaigātas un apbrīnotas, devāmies tālāk uz Sedu – pilsēta, kas savā laikā kļuva par strādnieku ciematu, kur ieguva kūdru, kas notiek joprojām. Iebraucot pilsētā, gribot vai negribot, ir jābrauc lēnāk nekā ierasti, jo acis iemirdzas, aplūkojot dzeltenās Staļina klasicisma mājas. Noplukušas, bet joprojām apbur ar savu vienkāršo daili. To izbaudījām visu ceļu līdz Sedas purva skatu tornim. Došanos līdz skatu tornim izbaudījām lēnām, jo plašie kūdras un purvi lauki ir apbrīnojami – tie klāti ar sniega segu, koki ieskauti baltos kažokos. Esam nomedījuši sniegu un tas ir tik maģiski skaists. To pilsētas džungļos nevar izbaudīt, jo ātri vien cilvēku soļi un automašīnu riepas padara pelēcīgus, pārvēršot netīkamā žļurgā. Toties šeit – tik žilbinoši balts. Uzkāpjot skatu tornī, paveras plašs skats uz kūdras ieguves laukiem, caur kuriem vijas šauri vilcienu sliedes. Apstājamies un izbaudām skaisto skatu. Tā vien negribas doties prom, bet ar katru mirkli paliek tumšāk un tumšāk. Ja vien varētu apturēt laiku! Tomēr nepielūdzami vakars tuvojas un jādodas mājup – 134 km līdz mājām. Divu dienu laikā kopumā tika nobraukāti vairāk kā 300 km, nostaigāti vairāki tūkstoši soļi un apskatīti 7 apskates objekti. Lieliskas brīvdienas, lielisks veids, kā īsināt laiku pandēmijas periodā un kārtīgi izkustēties!
Pārdomas par brīvdienu ceļojumu – labā kompānijā var radīt skaistus mirkļus, taču nevajag lekt pāri saviem dupšiem. Lai kārtīgi varētu apskatīt un izstaigāt apskates objektus, nepieciešams vairāk laika. Vasarā, iespējams, to varētu paveikt 2 dienu laikā, taču ziemas īsās gaišās diennakts stundas rada ierobežojumus. Plānojot atpūtu ziemā ar apskates objektiem, vajag ieplānot mazāk, ko aplūkot. Kuras ir Tavas iecienītākās vai mīļākās vietas, ko tīk aplūkot Vidzemes pusē? Matu izbalināšana bija tikai pirmais solis, lai kļūtu par vienradzi jeb lai krāsotu matus neierastās krāsās. Pirmā krāsa – zilā. Iepriekš esmu izmantojusi L’Oreal Colorista Washout sarkano toni, kas paredzēta tumšmatēm. Biju dikti apmierināta ar rezultātu, jo sarkanā krāsa dominēja pār tumšo matu toni. Taču, kā būs šoreiz… kad mati ir izbalināti, raibi izbalināti!? Lai nepacietīgā gaidīšana aizritētu patīkamāk, iepriecināšu arī savus nagus, seju un ādu. Pirms ķeros pie L’Oreal Colorista Washout matu krāsas zieķēšanas, par matu tīrību un svaigumu jāparūpējas ar Nivea Micellar šampūnu. Tas ir tik viegls un gaisīgs. Kā ierasts – matos divas reizes klāju šampūnu, lai būtu 100% pārliecināta, ka tie ir tīri. Bieži vien, skalojot matus otro reizi, var sajust, ka tie ir attīrīti pilnībā un kļuvuši sausi – pirksti matos iepiņķerējas. Taču ne šoreiz. Tie izslīd cauri kā zīdam. Mati ir tīri un vēl viegli mikli. Laiks ķerties pie matu krāsas! L’Oreal Colorista Washout zilā matu krāsa slīd tik viegli. Viens triepiens, otrs, trešais un nemanot visi mati ir zilā krāsā. Kamēr gaidu 30 minūtes, lai varētu matus izskalot, jāparūpējas, lai sejas āda ir starojoša un maiga. Pirmais etaps – SOOAE Diamond Glow Peel Off maska sejai. Dievinu plēsošās maskas – lai gan nešķiet, ka šīs maskas tik tiešām pilnībā attīra poras, bet sauso un veco ādas virskārtu noņem kā uz burvja mājienu. Attīrīta un svaiga āda, lai ESFOLIO Pearl Essence sejas maska to dziļi pabarotu. Nezinu, vai pēc vienas reizes maska, kas bagātināta ar pērļu ekstraktu, izlīdzinās ādas toni, bet pat pēc vienas izmantošanas reizes sejas āda šķiet ir tvirtāka un mitrinātāka. Starpposmā starp abām sejas maskām, ķermeni ietērpju Cien kokosriekstu ķermeņu sviestā. Šis atceļoja no kaimiņvalsts – Lietuvas. Kā es dievinu šo ķermeņu sviestu! Klājas tik pat viegli kā krēms, bet ir tik mitrinoši trekns. Pat dienas beigās uz ķermeņa var just, ka āda ir maiga un pabarota. 30 minūtes pagājušas un dušu piepilda zils ūdens. Izskaloju matus un tajos ieklāju Garnier Fructis godži ogu matu masku. Mmm… Smaržo tik gardi! Tā vien gribas paķert karoti un izēst trauciņu tukšu. Jā, matu maska smaržo tik lieliski! Kad matu maska izskalota, atklājas rezultēts. Mī un žē! Nav zili mati. Pat ne tuvu tam, kas uz kastītes attēlots. Tie ir raibāki par raibu suni. Manāmi rudie, violetie, brūnie un pelēkie toņi. Kur zilais? Ne miņas! Bēdiņa… Esmu vīlusies L’Oreal Colorista Washout matu krāsā. Tā nav gana spēcīga, lai piešķirtu viendabīgu matu toni, kaut vai līdz nākamajai matu mazgāšanas reizei. Nekas, man plānā ir izmēģināt vēl citas krāsas. Kamēr samierinos ar esošo rezultātu un liedzu sev ķerties pie citas matu krāsas, savaldu nagus ar Laura Conti stiprinošo nagu laku. Neesmu nagu lakas cienītāja, jo mani nagi ir plāni, viegli lokas, līdz ar to varu tikai vienu vai divas dienas papriecāties par skaisti nolakotiem nagiem. Pēc tam jau redzamas plaisas vai pat nolobījusies krāsa. Taču atklāju šo nagu laku – caurspīdīga un stipra. Uzklājot divos kārtos, tā turas nedēļu un pasargā no neveiklības, piemēram, ja nejauši pret kaut ko atsitu nagu, tas neielūzt. Pašu nagus nestiprina, kā arī neveicina īpašu augšanu, bet gan pasargā, lai tie paši spēj izaugt gari un skaisti.
Sevis lutināšana ir laba lietas, pieturēšanās pie vērtībā – vēl labāk. Pieturēšos pie savām iecienītākajā lietām – Laura Conti nagu lakas (ja Drogas atjaunos to savā klāstā), Cien ķermeņa sviesta. Diemžēl L’Oreal Colorista Washout zilajai matu krāsai saku treknu nē! Vai Tu esi izmēģinājusi šo īslaicīgo matu krāsu? Man viens no sevis lutināšanas rituāliem ir mazās mājas skaistumkopšanas procedūras. Maigāka āda, zīdaināki mati un enerģisks mundrums. Lai iepriecinātu gan savu miesu un matus, gan nesteidzīgi izbaudītu šo nelielo rituālu, vispirms jādodas uz veikaliem – uz Drogas pēc smukumlietiņām, uz Rimi pēc aromātiskās kafijas. Lutinot sevi, man talkā steidz palīdzēt John Frieda matu šampūns un balzāms blondiem matiem, Knight & Wilson matu toneris, Scinic sejas maska un MediHeal pēdu maska… un, protams, iemīļotā Paulig Havana kafija. Lai sākas skaistumkopšanas rituāls! John Frieda Sheer Blonde Go Blonder Lightening matu šampūns un balzāms – dušā matiem ļoti patīk, ka pirksti viegli slīd caur matiem kamēr tos maigi saputo, masē un izskalo. Arī pēc matu izžāvēšanas var priecāties par to, ka izbalinātie mati, kas atgādina smalkus salmus, ir vijīgi un nešķiet, ka tie tūlīt salūzīs. Taču tas nenozīmē, ka var iztikt tikai ar šampūnu un balzāmu. Ilgstoši lietojot var just, ka viela, kas padara matus gaišākus, arī vēl vairāk sausina. Rudumu no matiem nedabūs ārā, taču balinātie mati mazliet gaišāki kļūs. Cerēt, ka tumšos matus šī John Frieda sērija padarīs gaišākus, nevajag, jo neesmu pamanījusi, ka matu saknes kļūtu pat par 1/1000 gaišākas.
Knight & Wilson Colour Freedom Blondes rožaini blondais matu toneris – pirmajā mirklī liek saraut vienu uzaci uz augšu, jo nav pārliecības, ka tūbiņas satura krāsa būs tieši tāda, kā sola. Taču nevajag skatīt pēc satura krāsas. Noturot toneri matos 30 minūtes, ir tieši tas, uz ko cerēju. Var redzēt, ka ir rižums, bet nav tik košs, ka acis žilbst, bet gan pieklusinātāks – pelēcīgāks. Toties tā matu daļa, kas ir balta kā lapa, ieguvusi rožainu (man gan šķiet, ka vairāk rižīgu) nokrāsu. Mati tagad ir vienā tonī. Vū-hū! Ir atrasts līdzeklis, lai nomaskētu mājas apstākļos radīto matu balināšanas šedevru. Scinic Black Pearl Hydrogel sejas maska – dievinu audumiņa, želeja un tamlīdzīgas maskas, ko uzliec, paturi un izmet. Sajūtos kā ļaundaris no šausmu filmas. Protams, arī Artūram ir sava veida prieciņš – var pasmieties un paķircināt mani. Toties šai sejas maskai ir papildu bonuss – maska ir sadalīta divās daļās, līdz ar to nav jāsatraucas, ka ir jāizvēlas vai varēs normāli parunāt vai saredzēt. Lai kādu masku izvēlētos – tādu, kas vairāk mitrina vai savelk, uzmundrina ādu vai atjauno –, jebkura sniedz sajūtu, ka būtu kā no jauna piedzimusi. Arī šī sejas maska sniedz šo sajūtu. Pēc lietošanas un maskas noņemšanas, vienmēr atstāju tās vielu, lai pilnībā iesūcas. Patīk, ka Scinic maskas viela lieliski iesūcas ādā un, liekot sejas krēmu un pēc tam kosmētiku, nerada gēlveidīgu sabiezējumus. MediHeal parafīna pēdu zeķ-maska – nokaunoties jāatzīstas, ka pēdas netiek tik ļoti lutinātas kā pārējais ķermenis. Tomēr, kad atminos par tām, kārtīgi palutinu. Pārsvarā izvēloties krēmus vai maskas, kas satur parafīnu, jo tas ne tikai lieliski mitrina ādu, bet arī ilgi rūpējas, ka tā ir zīdaina. Šī pēdu maska nav izņēmums. Pēc lietošanas apmēram mēnesi neesmu jutusi, ka pēdas rīvējas pa palagu. Iespējams, tā dēļ tik reti atceros par savām peciņām. Kā Tev patīk sevi iepriecināt? |