|
Četrās sienās nevar nosēdēt mierā. Laiks atkal iepazīt Latvijas āres. Šoreiz izplānotais maršruts aizved uz Ventspils pusi. Lai aplūkotu visu, ko sirds kāro, jāvelta divas dienas. Pirmajā dienā – Grenču bijušo skolu un vējdzirnavas, pēc tam uz Aizputi un Reģiem, kur slejas divas pamestas ēkas, un tad jau uz Ventspili. Ja būs vēl enerģija, tad arī tiks aplūkota arī pati pilsēta. Nākamās dienas plānā – Bušnieku ezers, briežu dārzs, Irbenes radioteleskops un pamestais ciematiņš, Slīteres zilo kalnu skatu torni un Liepniekvalkas alas.   Rīta agrumā, kad aukstums degunā kniebj un nav nemaz īsti lustes līst ārā no gultas valdzinošā apskāviena, tika mēroti vairāk kā 82 km līdz Grenču skolai, kas tika celta 1880. gadā. Jau no pirmsākumiem ēkā bija paredzēta skolas vajadzībām, kara laikā tā tika pārvērsta par hospitāli. Vēlāk ēka atkal tika pārveidota sākumskolas vajadzībām, kas darbojās līdz 90. gadu beigām, kad skolu slēdza un izveidoja internātu, kurš darbojās līdz 2008. gadam. Pēc tam tā tika atstāta aizmirstībai – neviens to neapdzīvoja un neizmantoja. Vienīgi šķiet, ka tā kaut kad nesen izmantota, lai izbaudītu airsoft piedzīvojumus. Organizatori nav parūpējušies, lai pēc tam nepiederošas personas tajā neiekļūtu. Tomēr es nesūdzos. Var ēku izstaigāt un to aplūkot. 
 Izstaigājot visas telpas, interesanti aplūkot, ka laika gaidā ir pamainīts ēkas interjers – kaut kas palicis no ēkas celšanas laikiem, kaut kur iezadzies 90. gadu pirksts, tai skaitā arī piebūve, kā arī kaut kas no 2000. gada sākuma. Taču vislielākais apbrīnas vērts – izmantotais materiāls, kas izmantots jau ēkas celšanas laikā. Dažviet bija manāms, ka daži posmi tika atjaunoti, bet daudz kas bija saglabājies. Tas lika aizdomāties par to, cik kvalitatīvi cēla ēkas pirms kara. Nevar salīdzināt ar lielu daļu mūsdienu projektiem, kur pat pa rozetēm nekaunīgi lien iekšā vējš (iz pieredzes).
Tur pat netālu, vien pāris minūšu braucienā – Grenču vējdzirnavas. Vismaz tas, kas no tām ir palicis. Tās uzceltas vien dažus desmitus gadus pirms skolas – 1830. gadā. Tās tika izmantotas līdz pat 1944. gadam. Aplūkojot to, radās ideja, ka tajā varētu uztaisīt stilīgu vienistabas mājokli ar tornīti, no kurienes paveras skats uz Kurzemes valdzinošajām ārēm. 
 Vien dažu desmitu kilometru attālumā no vējdzirnavām, staltu koku ieskauta, atrodas Aizputes muiža. Tā tika uzcelta tālajā 1823. gadā. Muižas kompleksā atrodama ne tikai pati muiža kunga māja, bet arī saimniecības ēkas: lielās kūtis ar uzbrauktuvēm, spirta dedzinātavu un citas ēkas. Dažas no tām vēl turas, bet citas – jau sabrukušas. Savulaik muiža bija viena no Kurzemes paraugmuižām. Taču tagad izskatās, ka tā ir atstāta aizmirstībai – dažas no saimniecības ēkām iespējams, ka vēl izmanto. Tā vismaz izskatījās.  Salīdzinot ar citām pamestām vietām, kuras bija pat privātīpašumi, iekļūšana šajā ēkā ir liegta. Lai gan daži logi bija izsisti un dzelzs režģis pagrabam norauts, tomēr kārdinājumam neļāvos. Lai gan dikti, jo dikti gribējās aplūkot, kā izskatās ēkas “puncītis”. 
 Kad muižas teritorija tika apstaigāta, ceļš tālāk aizveda uz Reģu muižu. Vismaz uz to, kas palicis pāri pēc ugunsgrēka. Valdzinoši sarkanā ēka lika elpai aizrauties. Pat, ņemot vērā, ka tai jumts “aizbraucis”. Var tik iztēloties, kā 1890. gadā celto ēku apbrīnoja, kā augstmaņi tajā dzīvoja, kā apkalpojošais personāls to uzčubināja.  Kad muiža nonāca valsts īpašumā, tajā ierīkoja slimnīcu, pēc tam – sociālās aprūpes centru, kurā darbību pārtrauca 2007. gadā, kad to nopostīja ugunsgrēks. Kopš tā laika nekas nav darīts, lai atgrieztu ēkai agrāko spozmi. 
Ja plānots doties aplūkot šo muižu, iesaku uzreiz nesteigties ar izkāpšanu ārā no auto. Blakus muižai dzīvo veca kundzīte ar Kaukāzas šķirnes suni. Tajā brīdī suņuks atradās mājā, bet bieži tas atrodas ārā, lai gan kaimiņiem nepatīkot, ka šis “mazais duksītis” dodas ārpus teritorijas. Noteikti negribētos dabūt “Pūciņas” nospiedumus dibenā.  Kad muižas teritorija izstaigāta, tālāk ceļš veda tik uz Ventspili. Pirms došanās uz pilsētu, tika izmests neliels loks līdz Jūrkalnes stāvkrastam, kur sagaidīt saulrietu. Paveicās, ka vēja nebija, jo saulrietu varēja nesteidzīgi izbaudīt, pat nokāpjot līdz pašai jūrai. 
Tomēr kājas sāka uzvesties kā kaprīzs bērns jeb bija nogurušas no staigāšanas, pilsēta tika aplūkota no automašīnas loga. Vien piestājot, lai veikalā nomedītu kaut ko ēdamu vai aplūkojot ostu. Jāatstāj Ventspils izzināšana uz kādu siltāku laiku.
Izvēloties naktsmītni, ir svarīgi, lai ir ne tikai kabatai draudzīgi, jo primārā funkcija – pārnakšņot –, bet arī, lai būtu gana mīlīgi, lai justos komfortabli. Kad tika ieraudzīta vanna, tad par labu izvēle krita “Villa Victoria”. Cilvēkam, kurš mitinās trīs gadus mājoklī, kurā ir tikai duša, tā vien gribējās izbaudīt vannu. Tik bija vilšanās – tā bija maza vanniņa – sēžvanna. Kā arī dzīvoklītī bija mazs boileris, kas diemžēl tik ātri neuzsildīja ūdeni. Tā bija nelielā vilšanās, jo pēc tam, kad aukstuma bija pavadīts tik daudz laika, tā vien gribējās izkarsēties kārtīgā vannā. Taču uz visa pārējā – tas bija nieks, par ko pagausties. Dzīvoklītis ļoti mājīgs, ar terasīti un verandu, kur nesteidzīgi varēja baudīt rīta kafiju un to, kā rītausma uzmundrina dienai.   Kad rīts tika nesteidzīgi izbaudīts, pirmais maršruta punkts – Bušnieku ezers. Precīzāk – Bušnieku ezera putnu vērotava, līdz kurai jātiek, ejot pa pontona tiltiņu caur niedrēm. Protams, nekādus putniņus nemanīju, taču pats celiņš ir skaists. It īpaši, kad pie debesīm nav neviena mākonīša un saule silda vaigus. 
 Ja Alūksnē neuzdrošinājos uzkāpt uz ezera, tad šoreiz savu bijību metu pie malas. Lai gan zem kājām vienu reizi ledus nokrakšķēja, tomēr tas neatturēja paspert vēl pāris soļus un paspēlēties ar sniegu. Sajutos kā mazs bērns, kuram nevajag daudz, lai būtu sajūsmināts. Pēc ezera tika plānots aplūkot bembijus Ventspils briežu dārzā, bet Tavu neražu. Slēgts. Nu neko! Būs jādodas kaut kad vēlreiz. Iespējams, siltākā laikā, jo šajā Kurzemes pusē ir vēl daudz kas, ko aplūkot.  Tālāk veda 25 km netālais ceļš uz Irbenes radioteleskopu un blakus padomju laika bijušo armijas ciematiņu. Radioteleskopu gan tikai aplūkoju no attāluma, jo šajā reizē nebija plānots ņemt gidu, lai izstaigātu teritoriju otrpus žoga, jo lielākā kāre bija izstaigāt bijušo armijas ciematiņu. Tur laiks paskrēja nemanot, jo tik daudz ēku, ko izstaigāt. 200 hektāru liela teritorija ar vairākām ēkām: daļa no tām pilnībā nojauktas, daļa – pusnojauktas vai pussagruvušas, daļa – vēl diezgan stalti slejas. Ne visās ēkās varēja iekļūt, ne visas varēja izstaigāt, jo šur un tur trepes bija nobrukušas vai arī tās klāja bieza ledus kārta, vai arī pie ēkas ieejas bija liela bedre. Taču tajās, kurās varēja iekļūt, lika prātuļot, kas tajās reiz dzīvoja – kādas pakāpes militārā persona tur tika izmitināta. Pēc dzīvokļa plānojuma un lieluma varēja tik spriedelēt, vai tajā dzīvoja tikai viena persona vai arī ar visu ģimeni. Arī daži kambarīši, kas bija novietoti neierastās vietās, rosināja iztēli, kas tajās tika glabāts. 
Kad teritorija bija izstaigāta, pamazām noskaņojos mājupvirzienam, vēl pirms saule nav pilnībā noaususi, aplūkot vēl divas vietas – Slīteres zilo kalnu skatu torni un Liepniekvalkas alas. Ja ir ierasts, ka skatu torņi atrodas pļavas vai meža vidū, lai pavērtos uz apkārtni, tad šis tornis atrodas teju pie paša ceļa malas. Tā teikt – pabraukt garām nevarēs. Tik apgalvots, ka no tā var saredzēt jūru, taču šajā reizē tika izbaudīts saulriets, kas valdzinoši glāstīja koku galotnes.
Pēdējais pieturpunkts – Liepniekvalka alas, kas atrodas Liepniekvalka krastos, noslēpušās skujkoku skavās. Alas apskatāmas tikai no ārpuses, jo dziļākās ejas aizbirušas ar smiltīm, bet turpat blakus ir iekārtota atpūtas vieta piknikam. Ja kāds plāno vasarā doties šajā virzienā, iesaku maltīti ieturēt šeit, jo ir sajūta, ka esi prom no visa. Tā, ka uz brīdi pasaule ir apstājusies, lai Tu varētu izbaudīt mierpilnu brīdi. 
Gribot vai negribot – tumsa piezagās un mājup vien bija jādodas… Kuras, Tavuprāt, ir interesantākās un daiļākās pērles, ko aplūkot Kurzemes pusē?
0 Comments
Brīvdienu braucienā uz Alūksni, pa ceļam aplūkojot divas pamestās vietas, āķis bija lūpā! Kāda vēl ēka Latvijā ir pamesta, bet brīvi pieejama, lai to aplūkotu? Pēc nelielas urķēšanās pa interneta dzīlēm, tika atrasta nākamais gala mērķis: Bauskas pusē atrodamā pērle – Kaucmindes muižas pils.  Mazliet par šo muižas pili – tam ir interesants stāsts. Muižas pils tika veidots, pakāpeniski apvienojot vairākus zemes īpašumus. Vēstures liecības vēsta, ka piedzīvojusi dažādus saimniekus, kas pilnveidoja un izkrāšņoja gan pašu ēku, gan tai pieguļošo teritoriju. Tajā dzīvojuši ne tikai lieli kungi, bet 20. gadsimta sākumā tajā tika izveidota mājturības skola, no kuras, kā mēļo, mācījās izslavētās kaucmindietes. Vēlāk Kaucmindes muižas pilī atradās slimnīca, bērnudārzs un lauksaimniecības tehnikums. Lai gan šobrīd muižas pils ir privātīpašums, tas ir ļoti nolaists. Pamests. Redzams, ka to apskādējis gan laika zobs, gan ļaunprāši, jo nav ne mazākās grūtības tajā iekļūt.
Protams, sirds mazliet sažņaudzas, ka cilvēki, kas nespēj novērtēt kultūras mantojumu, taču priecē, ka ir iespēja aplūkot to – gan to, kas saglabājies no ēkas celšanas pirmsākumiem, gan to, kas pārveidots laika gaitā un nepieciešamības dēļ.
Tajā saglabāts gan sākotnējais plānojums, gan izveidots jauns. Apbrīnojami, ka laika zoba dēļ, tai skaitā arī tas, ka cauro jumtu dēļ joprojām redzams, ka izmantoti kvalitatīvi materiāli un tehnoloģija. Vietās, kur grīda nebija uzlauzta vai pārklāta ar citu grīdas seguma materiālu, parkets spītīgi joprojām pretim visam, kas cenšas izdarīt tam skādi.
Mana vājība – podiņkrāsnis. Tās vienmēr apbrīnoju. Gan tās, kas vienkārši uzbūvētas, gan tās, kas kaut kādā veidā izkrāšņotas. Žēl, ka kādi ļaunprāši ir tos apskādējuši, pat iznīcinājuši. Ejot cauri istabām, gaiteņiem, pa kāpnēm, lūkojoties uz arkām, lodziņiem un dekoriņiem, spēju iztēloties, kāds daiļums tas bija. Žēl, ka tas tagad aiziet postā. Vietām redzams, ka esošie vai iepriekšējie muižas pils saimnieki ir centušies saglabāt ēku, uzstutējot balstus, bet ar katru mirkli, pamazām tā aiziet nezūdībā. Cerams, ka muižas pilij būs gādīgi saimnieki, kas atjaunos tās daili!
 Kad muižas pils izstaigāta un sastapti vēl citi muižas pils aplūkotāji, tika izmantota vēl esoša dienas gaisma, lai izstaigātu Bauskas apkārtni. Pirmais punkts pēc Kaucmindes muižas pils - Bornsmindes klintis. Viens no Latvijas dabas retumiem – dolomīts. Tas ir viens no galvenajiem mehāniski izturīgu akmens materiālu avotiem Latvijā, ko galvenokārt izmanto šķembu ražošanai. No tā var ražot būvkaļķi un dolomīta miltus. Tas ir piemērots arī kā būvakmens vai apdares materiāls. Tas ir ne tikai lietderīgs, bet arī valdzina ar savu daili Lielupes krastā. 
Protams, var piebraukt pie vietas, lai spertu pāris soļus nokļūšanai pie Lielupes un aplūkotu klintis, taču iesaku auto novietot netālu no Bornsmindes muižas, lai izstaigātu muižas teritoriju. Nebija iespējams izstaigāt pašu muižu, jo tā bija stingri ar koku dēļiem aizvērta ciet. Lai gan ziņkāre bija liela, tomēr cienu to, ka īpašnieki vēlas, lai tajā neiekļūti tādi, kas varētu nodarīt nevajadzīgu skādi. Vēl saules gaisma nebija zudusi, tādēļ tika izmantota iespēja izstaigāt Bauskas pils parku. Lai gan jau atkusnis bija padarbojies, tomēr vietām bija ledus, liedzot ātri izstaigāt teritoriju. Tomēr varēja apbrīnot tās plašumu un skaistumu, kas pavērās apkārt un vietu, kur Musa satiekas ar Mēmeli, lai izveidotu Lielupi.  Satumstot un nostaigājot vairāk kā 10 000 soļus, puncis ziņoja, ka ir laiks to piepildīt ar kādu gardumu. Protams, pandēmijas laiks radījis ierobežojumus – nevar ieiet pirmajā kafejnīcā vai restorānā, lai mielotos ar ēdienu. Tomēr nebija vēlmes našķoties ar benzīntankā piedāvāto. Kafejnīca “Taverna” nepiedāvāja līdzņemšanai, tomēr tās māsa “Tornis” gan atļāva piebraukt, lai ieietu un pasūtītu līdzņemšanai gardumus. Jāsaka, ka nežēlo ar ēdiena daudzumu. Ja ir iespēja izvēlēties pusporciju, iesaku to darīt. Vai arī ņemt pilno porciju un dalīties ar kādu, jo reti kuram būs gana liels puncis, lai pilno porciju iestūķētu tajā. Kas vēl jāliek aiz auss – norēķināties var tikai ar skaidru naudu, tādēļ laicīgi jāparūpējas, lai makā tāda būtu.  Vairāk kā 160 km nobraukti, vairāk kā 10 tūkstoši soļi nostaigāti – brīnišķīgs vienas dienas ceļojums, lai izvēdinātu galvu, atklātu un novērtētu Latvijas daili un slēptās pērles.  Kura, Tavuprāt, ir skaistākā vieta, ko aplūkot Bauskas pusē? 
Kad sola lielo aukstumu, tad nevis jāieritinās vēl vienā segā, bet gan jādodas medīt vēl lielāki mīnusi. Kur to Latvijā izdarīt? Protams, viena no zināmākām vietām – Alūksnes puse. Pirms došanās tajā virzienā, ir jāaplūko, kādas apskates vietas tur ir pieejamas. Pa ausu galam bija dzirdēta – bijušo padomju armijas kodolraķešu bāze “Zeltiņi”. Pēc tam – mazliet Alūksni jāaplūko, ja kājas nebūs nosalušas. Tad, ja būs laiks, tad atpakaļ ceļā uz mājām – vēl kādu objektu. Ja būs laiks…   Ceļš ir pasakains, jo pa nakti bija kārtīgi nosnidzis – lauki klāti ar baltu sniega segu, koki saliekušies no sniega smaguma. Taču skaisti! Apbrīnojot skaisto Vidzemes ainavas ātri vien tiek pievarēti 187 km līdz kodolraķešu bāzei “Zeltiņi”. Spēkratu novietojam netālu no Ļeņina skulptūras. Precīzāk – viņa galvas. Un iekšā starp kokiem. Lai sākas ložņāšana. Aši vien atradām pirmo objektu, ko aplūkot. Pēc veidola – šķiet, ka maza izmēra angārs. Nebijām pirmie visi. Izskatījās, ka kāds ir rīkojis kādu mini rave ballīti. Apkārt mētājas dažādu alkohola pudeles un bundžas.
Dodoties tālāk, tiek uzieti arī cita izmēra angāri un citas ēkas. Dažās varēja ieiet un aplūkot, citās nē – tās bija aizslēgtas. Nu ne ko. Atpakaļ ceļā uz Alūksni piestājām pie pamestajām ēkām – iespējams, ka tās bija kazarmas un citas kara bāzei dzīvojamās un stratēģiskās vietas. Izstaigājot tās, varēja mazliet apbrīnot, cik salīdzinoši labi saglabājušas – nav ne iestiklotu logu vai kā citādi aizdarīti logi un durvis, kas liegtu laikapstākļiem ietekmēt ēku konstrukcijas. Protams, bija jāpielūko, kur kāju sper, jo šur tur bija ielūzuši dēļi. Vai tas bija laika zobs vai kāda ļaunprāša veikums – to neuzzināsim.
Noteikti šeit jāatgriežas, bet siltākā laikā un jāņem līdzi gids. Gids, iespējams, parādīs kādas vietas, ko pašu spēkiem neuzgājām, kā arī varētu sīkāk par bāzi pastāstīt. Izstaigājot ēkas, radās dažādi jautājumi – kas tā par ēku, kas te mitinājās vai kas notika, kādēļ tāds plānojums un tamlīdzīgi.
Kad jau bija gana satumsis un snīpji bija nosaluši sārti, nepilnu pusstundu braucienā nokļuvām Alūksnē, kur samedīt vakariņas, atgūt enerģiju izguļoties un sasildoties. Pateicoties nogurumam, rīt ātri pienāca.  Kad brokastis tika ieturētas, devāmies aplūkot Alūksnes muižas parku, kur uzrāpāmies pa stāvu nogāzi līdz pašam paša Tempļa kalna augšienei, kur stalti joprojām gozējās rotonda veidotais Slavas templis. Caur sniegu kupenām izbridām līdz skatu tornim, taču tajā brīdī bija slēgts. Zinot, ka man ir nežēlīgas bailes no augstuma, biju gatava tajā uzkāpt. Bet nekā! Arī izbrauciens pa trosi pāri ezeram ziemā nebija iespējams. Nekas. Kaut kad, būs siltāks laiks. Zinu, ka spiegšu kā maza meitene, bet es vēlos to izdarīt. 
Tā nu uzmanīgā, bet raitā solī nogājām pa 101 pakāpienu trepēm līdz pašam ezeram. Lai gan manīju, ka pār ezeru droši staigā cilvēki, es neuzdrošinājos. Nemaz nevilināja doma, ka varētu pēkšņi ielūzt un nonākt ledaini aukstā ūdenī. Tādēļ priekšroku devu tiltiņam. Kad kārtīgi izstaigāts, bija laiks doties mājas virzienā. 
Bija vēl diezgan gaišs, tādēļ tika sameklēta vēl viena vieta, ko aplūkot pa ceļam uz mājām – pamesto Galgauskas baznīcu. No Alūksnes bija jādodas apmēram 61 km no Alūksnes. Tā noslēpta mežu biezoknī. Ceļš bija ļoti daiļš – viss sniegots, bet bīstams. Apsnigušais ceļš un dziļie grāvi mudināja uzmanīgi braukt, ne mirkli nenovēršot acis no ceļa. Grāvji bija tik dziļi, ja tajā iebrauktu ar dupsi gaisā, neviens, kurš brauktu garām, nepamanītu, ka kāds tajā ir iebraucis un ir nepieciešama palīdzība.  Uzmanīgi braucot, nonācām galamērķī. Nespēju pat šobrīd aprakstīt to daili, kas pavērās no iebrukušās baznīcas. Apkārt tāds miers un klusums. Varēja dzirdīt katru soli, katru elpu vilcienu.  Līdzīgi kā raķešu bāzē, arī šeit vajadzēja lūkot, kur kāju spert, jo dažās vietās grīda bija iebrukusi. Apkārt, dažādās vietās, bija izvietotas svecītes, svētbildes un grāmatas. Lai gan tā bija baznīca, sajūtas bija mazliet neomulīgas. Šķita, ka tur ir bijuši personas, kas centušies veikt kaut kādus rituālus. 
Taču, lai gan baznīca ir pamesta un manāms laika zobs un ļaunprāšu veikumi, varēja iztēloties, cik savā laikā šī pareizticīgo baznīca bija grezna. Vienkārša, bet grezna.
Kad baznīca un tās teritorija bija izstaigāta, laiks bija doties mājup. Cik sagurusi biju dodoties Alūksnes virzienā, tik enerģijas pilna biju dodoties mājup. Ja ziemas periodā tik ātri nesatumstu, noteikti vēl kāda vieta mājupceļā tiktu aplūkota. Taču nekas. Ja tik ātri visu aplūkotu, ātri vien nebūtu vietu, kurp doties.
Salīdzinot ar iepriekšējās brīvdienas ceļojumu, šoreiz tika aplūkotas mazāk vietu, taču daudz ilgāk un kārtīgāk. Kā arī dažās vietās noteikti vēlreiz atgriezīšos. Vai Tu esi apmeklējis un izstaigājis kādu no šīm vietām? Kurā Tu vēlētos atgriezties?  Katram mākonītim ir zelta maliņa, tai skaitā arī pandēmijai. Laikā, kad ierastās izklaides vietas ir aizvērtas, jāizkāpj no ierastās komforta zonas – jālūko, kurp doties sevi izklaidēt. Jāizplāno, kurp doties, kur nebūtu pārāk daudz cilvēku. Taču, ja arī būs, tad vismaz varētu ievērot distanci. Šo brīvdienu apceļošanas maršruts ir Vidzeme. Precīzāk – Cēsu puse. Maršruts: Rīga – Ānfabrikas klintis un pagrabi – Zvārtes iezis – kamieļu parks “Rakši” – Cīrulīšu dabas takas – Raunas Staburags – Raunas pilsdrupas - Sedas purvs – Rīga.  Vien nieka stundas brauciena attālumā no Rīgas tiek sasniegtas Ānfabrikas klintis un pagrabi. Viens no apbrīnojamiem apskates objektiem Līgatnē, jo klintis valdzina ne tikai ar savu iesarkano krāsu, bet arī to, kā cilvēki tajos izveidojuši pagrabus, kuros uzglabāt vīnu un citus gardumus. Daļa pagrabu ir pamesti, taču daži joprojām tiek izmantoti. Paveicās, ka visnotaļ ātri savlaicīgi ieradāmies, jo varēja izstaigāt bez drūzmēšanās. Dodoties prom, autostāvvieta bija diezgan piepildīta.  Pirms došanās prom, iesaku ieiet arī Līgatnes vīna darītavas veikaliņā. Šarmantā veikaliņa darbiniece ne tikai izklāstīs par vīniem, lai spētu atrast savām garšas kārpiņām tīkamāko, bet ļaus nogaršot pirms izdari izvēli. Tagad manu vīna plauktu papildinājušas 3 pudeles Līgatnes vīna. Apsolos drīzumā par tiem pastāstīt.  Nepilnu 12 km attālumā nākamais apskates objekts – Zvārtes iezis. Pēdējo reizi tur būts kaut kad pamatskolas laikā – klases ekskursijā. Jau biju aizmirsusi, cik daiļš tas ir, kā arī to, cik gara ir Amatas taka. Pat 12 km gara. No tā tikai puse ceļa tika noiets, jo ielūkojoties pulkstenī, sapratu, ka ir palicis neilgs laiks, lai paspētu pabūt pie lamām kamieļu parkā “Rakši”. Lai gan netika noiets viss takas ceļš, tas apbūra ar savu daili. Katrs upes lociņš, katrs klints atsegums, katra taciņa.
Waze mazliet ieveda neceļos, dodoties uz “Rakšiem” – piedāvāja īsāko ceļu, taču kāds iepriekš bija gana labi izbraukājis to, ka ar vieglo automašīnu nebija izbraucams. Mazliet lielāks apvedceļš, bet drīz vien bijām kamieļu parkā. Ak cik daudz mīlīgu dzīvnieku! Protams, arī nekaunīgās lamas, kuras nelikās mierā, ja iedevi našķi. Sekoja līdzi. Būtu pat gatavas doties līdzi uz mājām. Tik nezinu, kā mana mince reaģētu, ka tādu lielu draudziņu atvestu mājās.
 Kad parks izstaigāts, aši knaši devāmies uz Cīrulīšu dabas taku. Dikti jau gribējās to pilnībā izstaigāt, bet ziemas pāragrā tumsa nepiedodami ātri piezagās. Tika nostaigāti pāris kilometri, bet tika nolemts, ka varētu atgriezties nākamajā dienā, kad saule būtu aususi. Kā arī nogurušie ķermeņi gribēja ātrāk iekrist ērtā vietā un pāris stundas atpūsties.  Jau savlaicīgi norezervējām mitekli, kur atgūt spēkus. Galvenais kritērijs mājokļa izvēlē – lai būtu virtuve. Lai gan būtu laiski vienkārši pasūtīt ēdienu, tomēr vēlme rosīties un pagatavot ēdienu, bija daudz spēcīgāka. Starp visiem piedāvājumiem, ko piedāvā Cēsis un tā tuvumā, izvēle par labu krita “Glūdas grava” – ēka ar pieciem dzīvokļa tipa numuriņiem, kas atrodas dažu minūšu gājienā līdz pilsētas centram un Cēsu vēsturiskajam pilsdrupām. Numuriņi izveidoti senā ēkā, kas sen senos laikos varēja būt kāda noliktava vai ražotnes ēka. 
Kad sastāvdaļas vakariņām bija nomedītas un pagatavotas, kā arī sākās komandantstunda, iestājās pilnīgs miers – gan prātā, gan ķermenī. Saproti, ka var atpūsties un izbaudīt vakaru. Aši pagatavotos vrapus papildināja Abavas karstvīns ar ābolkūkas garšu. Mazliet atgādināja Ziemassvētkus, bet daudz saldākus. Karstvīns lieliski harmonēja ar vrapu – varēja izbaudīt katru vrapa garšas niansi, kā arī vrapu garša neaizēnoja karstvīna buķeti. Tik brīdinu – karstvīns aizies nemanot, gluži kā ēdot sulīgu ābolu kūku. Maigi uzkarsējot to, tas brīnišķīgi sasilda garu. Garās pastaigas un silts karstvīns lieliski ieaijā saldā miegā.
Lai gan bija nākamās dienas plānā bija apskatīt vairākus objektus, tai skaitā atkal Cīrulīšu dabas takas, par zemu novērtējām iepriekšējā dienā radušo sagurumu. Tik vien īsi pirms pusdienlaika sapakojāmies, lai dotos tālāk. Diemžēl Cīrulīšu dabas taku izsvītrojām, apzinoties, ka tur paies daudz laika, tādēļ devāmies uz plānoto punktu – Raunas Staburagu. Šajā ziemotajā laikā jāvelk apavi, kam ir diezgan rievota zole, jo, lai aizstaigātu līdz Staburagam, jārēķinās ar slidenu ceļu. Viegli var nolikties uz dupša un ieslīdēt ūdenī. Taču ziema pavēra jaunu, elpu aizraujošu skatu – lēnās ūdens tērcītes, kad pilinveidā tecējušas no Raunas Staburaga, sasalušas skaistās lāstekās, ūdens virsma viegli sasalusi, caur kuru vietām ūdens straume izlauzusies, ļaujot vērot, kā maģiski straumīte savaldzina un nomierina ikvienu, kurš tajā lūkojas.  Lai gan sākotnējā plānā nebija, spontāni tika izlemts, ka jāaplūko arī Raunas pilsdrupas – spēcīgie akmens mūri un sienas, kas jau vairākus gadsimtus, spītējot laika zobam un dažādiem vēsturiskajiem notikumiem, joprojām stāvēja stalti. Lai cik arī cik ļoti esam attīstījušies un radījuši jaunas tehnoloģijas, apbrīnas vērts ir tas, kā 13.-16. gadsimta būvnieki un inženieri spēja radīt ļoti ilgnoturīgas celtnes. 
 Kad pilsdrupas bija izstaigātas un apbrīnotas, devāmies tālāk uz Sedu – pilsēta, kas savā laikā kļuva par strādnieku ciematu, kur ieguva kūdru, kas notiek joprojām. Iebraucot pilsētā, gribot vai negribot, ir jābrauc lēnāk nekā ierasti, jo acis iemirdzas, aplūkojot dzeltenās Staļina klasicisma mājas. Noplukušas, bet joprojām apbur ar savu vienkāršo daili. To izbaudījām visu ceļu līdz Sedas purva skatu tornim.  Došanos līdz skatu tornim izbaudījām lēnām, jo plašie kūdras un purvi lauki ir apbrīnojami – tie klāti ar sniega segu, koki ieskauti baltos kažokos. Esam nomedījuši sniegu un tas ir tik maģiski skaists. To pilsētas džungļos nevar izbaudīt, jo ātri vien cilvēku soļi un automašīnu riepas padara pelēcīgus, pārvēršot netīkamā žļurgā. Toties šeit – tik žilbinoši balts. Uzkāpjot skatu tornī, paveras plašs skats uz kūdras ieguves laukiem, caur kuriem vijas šauri vilcienu sliedes. Apstājamies un izbaudām skaisto skatu. Tā vien negribas doties prom, bet ar katru mirkli paliek tumšāk un tumšāk. Ja vien varētu apturēt laiku! Tomēr nepielūdzami vakars tuvojas un jādodas mājup – 134 km līdz mājām. 
Divu dienu laikā kopumā tika nobraukāti vairāk kā 300 km, nostaigāti vairāki tūkstoši soļi un apskatīti 7 apskates objekti. Lieliskas brīvdienas, lielisks veids, kā īsināt laiku pandēmijas periodā un kārtīgi izkustēties!
Pārdomas par brīvdienu ceļojumu – labā kompānijā var radīt skaistus mirkļus, taču nevajag lekt pāri saviem dupšiem. Lai kārtīgi varētu apskatīt un izstaigāt apskates objektus, nepieciešams vairāk laika. Vasarā, iespējams, to varētu paveikt 2 dienu laikā, taču ziemas īsās gaišās diennakts stundas rada ierobežojumus. Plānojot atpūtu ziemā ar apskates objektiem, vajag ieplānot mazāk, ko aplūkot. Kuras ir Tavas iecienītākās vai mīļākās vietas, ko tīk aplūkot Vidzemes pusē? Matu izbalināšana bija tikai pirmais solis, lai kļūtu par vienradzi jeb lai krāsotu matus neierastās krāsās. Pirmā krāsa – zilā. Iepriekš esmu izmantojusi L’Oreal Colorista Washout sarkano toni, kas paredzēta tumšmatēm. Biju dikti apmierināta ar rezultātu, jo sarkanā krāsa dominēja pār tumšo matu toni. Taču, kā būs šoreiz… kad mati ir izbalināti, raibi izbalināti!? Lai nepacietīgā gaidīšana aizritētu patīkamāk, iepriecināšu arī savus nagus, seju un ādu.  Pirms ķeros pie L’Oreal Colorista Washout matu krāsas zieķēšanas, par matu tīrību un svaigumu jāparūpējas ar Nivea Micellar šampūnu. Tas ir tik viegls un gaisīgs. Kā ierasts – matos divas reizes klāju šampūnu, lai būtu 100% pārliecināta, ka tie ir tīri. Bieži vien, skalojot matus otro reizi, var sajust, ka tie ir attīrīti pilnībā un kļuvuši sausi – pirksti matos iepiņķerējas. Taču ne šoreiz. Tie izslīd cauri kā zīdam. Mati ir tīri un vēl viegli mikli. Laiks ķerties pie matu krāsas! L’Oreal Colorista Washout zilā matu krāsa slīd tik viegli. Viens triepiens, otrs, trešais un nemanot visi mati ir zilā krāsā. Kamēr gaidu 30 minūtes, lai varētu matus izskalot, jāparūpējas, lai sejas āda ir starojoša un maiga. Pirmais etaps – SOOAE Diamond Glow Peel Off maska sejai. Dievinu plēsošās maskas – lai gan nešķiet, ka šīs maskas tik tiešām pilnībā attīra poras, bet sauso un veco ādas virskārtu noņem kā uz burvja mājienu. Attīrīta un svaiga āda, lai ESFOLIO Pearl Essence sejas maska to dziļi pabarotu. Nezinu, vai pēc vienas reizes maska, kas bagātināta ar pērļu ekstraktu, izlīdzinās ādas toni, bet pat pēc vienas izmantošanas reizes sejas āda šķiet ir tvirtāka un mitrinātāka. Starpposmā starp abām sejas maskām, ķermeni ietērpju Cien kokosriekstu ķermeņu sviestā. Šis atceļoja no kaimiņvalsts – Lietuvas. Kā es dievinu šo ķermeņu sviestu! Klājas tik pat viegli kā krēms, bet ir tik mitrinoši trekns. Pat dienas beigās uz ķermeņa var just, ka āda ir maiga un pabarota. 30 minūtes pagājušas un dušu piepilda zils ūdens. Izskaloju matus un tajos ieklāju Garnier Fructis godži ogu matu masku. Mmm… Smaržo tik gardi! Tā vien gribas paķert karoti un izēst trauciņu tukšu. Jā, matu maska smaržo tik lieliski! Kad matu maska izskalota, atklājas rezultēts. Mī un žē! Nav zili mati. Pat ne tuvu tam, kas uz kastītes attēlots. Tie ir raibāki par raibu suni. Manāmi rudie, violetie, brūnie un pelēkie toņi. Kur zilais? Ne miņas! Bēdiņa… Esmu vīlusies L’Oreal Colorista Washout matu krāsā. Tā nav gana spēcīga, lai piešķirtu viendabīgu matu toni, kaut vai līdz nākamajai matu mazgāšanas reizei. Nekas, man plānā ir izmēģināt vēl citas krāsas.
Kamēr samierinos ar esošo rezultātu un liedzu sev ķerties pie citas matu krāsas, savaldu nagus ar Laura Conti stiprinošo nagu laku. Neesmu nagu lakas cienītāja, jo mani nagi ir plāni, viegli lokas, līdz ar to varu tikai vienu vai divas dienas papriecāties par skaisti nolakotiem nagiem. Pēc tam jau redzamas plaisas vai pat nolobījusies krāsa. Taču atklāju šo nagu laku – caurspīdīga un stipra. Uzklājot divos kārtos, tā turas nedēļu un pasargā no neveiklības, piemēram, ja nejauši pret kaut ko atsitu nagu, tas neielūzt. Pašu nagus nestiprina, kā arī neveicina īpašu augšanu, bet gan pasargā, lai tie paši spēj izaugt gari un skaisti.
Sevis lutināšana ir laba lietas, pieturēšanās pie vērtībā – vēl labāk. Pieturēšos pie savām iecienītākajā lietām – Laura Conti nagu lakas (ja Drogas atjaunos to savā klāstā), Cien ķermeņa sviesta. Diemžēl L’Oreal Colorista Washout zilajai matu krāsai saku treknu nē! Vai Tu esi izmēģinājusi šo īslaicīgo matu krāsu? Man viens no sevis lutināšanas rituāliem ir mazās mājas skaistumkopšanas procedūras. Maigāka āda, zīdaināki mati un enerģisks mundrums. Lai iepriecinātu gan savu miesu un matus, gan nesteidzīgi izbaudītu šo nelielo rituālu, vispirms jādodas uz veikaliem – uz Drogas pēc smukumlietiņām, uz Rimi pēc aromātiskās kafijas. Lutinot sevi, man talkā steidz palīdzēt John Frieda matu šampūns un balzāms blondiem matiem, Knight & Wilson matu toneris, Scinic sejas maska un MediHeal pēdu maska… un, protams, iemīļotā Paulig Havana kafija. Lai sākas skaistumkopšanas rituāls!  John Frieda Sheer Blonde Go Blonder Lightening matu šampūns un balzāms – dušā matiem ļoti patīk, ka pirksti viegli slīd caur matiem kamēr tos maigi saputo, masē un izskalo. Arī pēc matu izžāvēšanas var priecāties par to, ka izbalinātie mati, kas atgādina smalkus salmus, ir vijīgi un nešķiet, ka tie tūlīt salūzīs. Taču tas nenozīmē, ka var iztikt tikai ar šampūnu un balzāmu. Ilgstoši lietojot var just, ka viela, kas padara matus gaišākus, arī vēl vairāk sausina. Rudumu no matiem nedabūs ārā, taču balinātie mati mazliet gaišāki kļūs. Cerēt, ka tumšos matus šī John Frieda sērija padarīs gaišākus, nevajag, jo neesmu pamanījusi, ka matu saknes kļūtu pat par 1/1000 gaišākas.
Knight & Wilson Colour Freedom Blondes rožaini blondais matu toneris – pirmajā mirklī liek saraut vienu uzaci uz augšu, jo nav pārliecības, ka tūbiņas satura krāsa būs tieši tāda, kā sola. Taču nevajag skatīt pēc satura krāsas. Noturot toneri matos 30 minūtes, ir tieši tas, uz ko cerēju. Var redzēt, ka ir rižums, bet nav tik košs, ka acis žilbst, bet gan pieklusinātāks – pelēcīgāks. Toties tā matu daļa, kas ir balta kā lapa, ieguvusi rožainu (man gan šķiet, ka vairāk rižīgu) nokrāsu. Mati tagad ir vienā tonī. Vū-hū! Ir atrasts līdzeklis, lai nomaskētu mājas apstākļos radīto matu balināšanas šedevru. Scinic Black Pearl Hydrogel sejas maska – dievinu audumiņa, želeja un tamlīdzīgas maskas, ko uzliec, paturi un izmet. Sajūtos kā ļaundaris no šausmu filmas. Protams, arī Artūram ir sava veida prieciņš – var pasmieties un paķircināt mani. Toties šai sejas maskai ir papildu bonuss – maska ir sadalīta divās daļās, līdz ar to nav jāsatraucas, ka ir jāizvēlas vai varēs normāli parunāt vai saredzēt. Lai kādu masku izvēlētos – tādu, kas vairāk mitrina vai savelk, uzmundrina ādu vai atjauno –, jebkura sniedz sajūtu, ka būtu kā no jauna piedzimusi. Arī šī sejas maska sniedz šo sajūtu. Pēc lietošanas un maskas noņemšanas, vienmēr atstāju tās vielu, lai pilnībā iesūcas. Patīk, ka Scinic maskas viela lieliski iesūcas ādā un, liekot sejas krēmu un pēc tam kosmētiku, nerada gēlveidīgu sabiezējumus. MediHeal parafīna pēdu zeķ-maska – nokaunoties jāatzīstas, ka pēdas netiek tik ļoti lutinātas kā pārējais ķermenis. Tomēr, kad atminos par tām, kārtīgi palutinu. Pārsvarā izvēloties krēmus vai maskas, kas satur parafīnu, jo tas ne tikai lieliski mitrina ādu, bet arī ilgi rūpējas, ka tā ir zīdaina. Šī pēdu maska nav izņēmums. Pēc lietošanas apmēram mēnesi neesmu jutusi, ka pēdas rīvējas pa palagu. Iespējams, tā dēļ tik reti atceros par savām peciņām. Kā Tev patīk sevi iepriecināt? Regulāra matu krāsu maiņa sākās pusaudžu vecumā ar izbalinātām matu šķipsnām, kas ātri vien pārvērtās nebeidzamā krāsu maiņā – gaiši, tumši, tad atkal gaiši un jau drīz vien atkal tumši mati. Atskatoties uz to visu, pat apbrīnoju to, ka mani mati spēja izdzīvot tik krasas pārmaiņas. Kādu brīdi bija miers… Taču tagad atkal nagi saniezējās un tveru pēc balinātāja. Šoreiz ar mērķi – izmēģināt īslaicīgās, krāsainās matu krāsas. Joprojām ceru, ka kāda gudra galva izdomās, kā tumšmates var iegūt spilgti zilu, zaļu, rozā utt. matu rotu bez balināšanas. Kamēr vēl tas nav izdarīts, jāpadraudzējas ar matu balinātāju. Diemžēl! Pēdējos mēnešus savos matos klāju sarkano toni, tādēļ apzinos, ka pilnīgi blondi mati nebūs. Taču, lai panāktu maksimāli gaišus, cik vien ir iespējams, izvēlos balinātāju, kam uz kastītes norādīts, ka spēj matus izbalināt pa vairākiem toņiem. Laimīgā loze krīt zīmola SYOSS matu balinātājam Nr. 13-5. Uz kastītes esošais solījums, ka padarīsi matus gaišākus par 9 toņiem, ir ļoti kārdinošs. Drošības labad iegādājos 2 iepakojumus.
Laiks matu pārmaiņām! Lēnām un rūpīgi ar matu krāsas otiņu slidinu uz matu šķipsnām spēcīgi kodīgā matu balinātāja masu. Esot teju pusē, saprotu, ka ir par īsu. Priecājos, ka ir vēl viens iepakojums, ko ātri samaisu, lai turpinātu ekstrēmās matu pārvērtības. Uh! Rokas pavisam nogurušas no balinātāja zieķēšanas matos, tomēr viss ir paveikts, lai gan pēdējām šķipsnām knapi pietika balinātāja. Varbūt vajadzēja pirkt 3 iepakojumus? Ļauju balinātājam darboties aptuveni 40 minūtes. Tomēr satraukums ir… Vai būs nosviluši tie mati, kurus vispirms apstrādāju? Lai ieklātu balinātāju visos matos, bija nepieciešams vairāk kā stunda. Taču satraukums pazūd skalojot matus – nemanu matu kušķus. Ne vairāk kā tas parasti ir. Matu balzāms, matu susināšana un viegla izķemmēšana. Mati vēl joprojām ir uz galvas. Rižīgi, vietām ir blondi, bet galvenais – ir mati. Neliela rotaļa ar tonējošo līdzekli un voilā! Daiļa rižule!  Kaut gan neesmu blonda, bet gan gaiša rižule, esmu apmierināta ar savu veikumu. Būs labs eksperiments, lai pārbaudītu, vai daļēji noturīgās matu krāsas spēs cīnīties ar rudumu vai arī sārtais pigments uzveiks jebkuru krāsaino matu krāsu. Lai vai kā… Paceļam glāzes par to, ka mati joprojām ir uz galvas, un par krāsaino matu eksperimentiem! Cin cin!   Pirms mēneša sporta zāli uzrunāju uz Jūs, taču jau tagad esmu to nedaudz iepazinusi un uzskatu to par labu paziņu, ko var uzrunāt Tu formā. Taču vēl daudz kas ir jāiepazīst – gan sporta zāli, gan sevi. It īpaši sevi – kopš 7. klases bija atbrīvojums no sporta stundām muguras un sirds problēmu dēļ. Sporta stundu neapmeklēšanu brīvajā laikā aizpildīju ar sev tīkamajām aktivitātēm – peldēšanu, riteņbraukšanu un dejošanu. Vajadzēja tak to pusaudžu enerģiju izlikt! Nemanot pienāca pieaugušā cilvēka dzīve un tās izrietošie pienākumi un atbildība. Studijas un darbs aizņēma lielāko daļu ikdienas, ka brīvais laiks tika veltītas laiskošanai un atpūtai. Bija pat brīži, kad darbs bija vairāk kā vajag, ka pat īsti atpūtas nebija – darbs, mājas, frīlansa darbi un tā uz riņķi. Pārāk maz miega, pārāk daudz ēšanas. Tā kilogrami strauji pieauga un drēbes kļuva šaurākas. Ilgi neizturēju un piestrādāšanas darbus atmetu. Pirmie mēneši tika veltīti atpūtai. Bija pierasts, ka pēc lielas darba noslodzes un stresa, svars kritās. Tikai ne šoreiz. Izmēģināju diētas un ēdiena daudzuma samazināšanu, taču svars nekritās. Apnika arī bezspēks un aizdusa kāpjot pa kāpnēm. Kaut kas lietas labā bija jādara – jāsper solis nezināmajā! Taču – ar ko sākt? Kā būs labāk? Galvā grozot dažādas domas, izlēmu, ka vajag palīgu, kas parādīs un pārbaudīs, ka vingrinājumus veikšu pareizi un būšu uz pareizā ceļa. Izvēlējos MyFitness, jo sporta zāles bija tuvu gan darbam, gan dzīvesvietai. Nezinot, kuru treneri izvēlēties, aizsūtīju aprakstu par sevi un savām vēlmēm. Kamēr gaidīju ziņu no MyFitness privātā trenera, pirmās divas nedēļas divas reizes nedēļā apmeklēju Body & Mind nodarbības. Sākumā domāju, ka nebūs nekas sarežģīts – vienkārši pastaipīties. Ak, mana naivā domāšana! Pēc pirmās nodarbības sapratu, ka esmu kļuvusi par mietu. Vairs nebiju tik lokana kā pirms desmit gadiem. Ne tuvu! Pirmajā nodarbībā jutos kā miets, kas var salūzt, ja vairāk pielieksies vai pastaipīsies. Tik stīva bija kļuvusi. Taču tas neatturēja jau pēc divām dienām apmeklēt nākamo nodarbību un ieplānot, ka 2-3 reizes nedēļā apmeklēšu Body & Mind grupu nodarbības. Pēc tam, kad biju pieteikusies, lai man piemeklē atbilstošu privāto treneri, pagāja teju divas nedēļas. Kad iezagās satraukums, ka esmu aizmirsta, saņēmu ziņu par izvēlēto treneri, ar kuru sazinājos, lai vienotos par laikiem un sīkāk izklāstītu savas spējas, problēmas un mērķus, lai aši vien varētu uzsākt treniņus. Protams, pirmā reize bija satraukuma pilna un biklums sekoja katram solim, taču man izvēlētā trenere to tik viegli aizgaiņāja, ka nespēju sagaidīt nākamo treniņu. Ātri vien aizritēja laiks – 3 treniņi, pirms trenere devās atvaļinājumā. Tomēr biju iegājusi ritmā – 3 Body & Mind nodarbības un 2 treniņi nedēļā. Katru dienu uz darbu devos ar sporta somu, lai pēc darba uzreiz dotos uz sporta zāli. Pēc dažu nedēļu sportošanas, sajutu, ka drēbes kļuvušas brīvākas un vairs nebija aizdusas, kāpjot uz piekto stāvu, kā arī miegs bija ciešāks un saldāks. Taču tas viss izmainījās – vairs nesaskatīju izmaiņas un jutos čābīgi. Šķita, ka esmu kā uzpūties balons. Deguns nokārās, tomēr savām smadzenēm ieskaidroju, ka nevajag mest plinti krūmos. Ir iesākts ceļš, nevar pie pirmās sliktās pašsajūtas mest ar roku. Tā nu ar sakostiem zobiem un pūcīgumu devos uz sporta zāli. Jāsaka, ka nebija viegli – jau pirmajās minūtēs gribējās doties prom. Taču saņēmos, izpildīju visus vingrinājumus, ko trenere bija uzdevusi veikt viņas prombūtnes laikā. Kā par brīnumu – pēc pāris dienām šī negatīvā sajūta pagaisa. Kājas pašas nesa uz sporta zāli un noskaņojums pamudināja izpildīt vairāk vingrinājumus. Smaids uz lūpām un sviedri pār seju ripoja. Bija gandarījums un prieks. Sasvīdusi, bet laimīga! Vēl tāls ceļš ejam, lai sasniegtu savus mērķus, bet šis mēnesis lika saprast, ka būs emocionāli pacēlumi un kritieni. Taču ir jāsaņemas – reizēs, kad gribēsies atmest ar roku, vajadzēs ar sakostiem zobiem piecelt dupsi un sportot, jo katra diena, kas tiks pavadīta svīstot, agri vai vēlu nesīs saldus augļus. Neviens nespēj likt šķēršļus priekšā kā vien tā persona, kas lūkojas uz Tevi spoguļa atspulgā. Caur sviedriem uz labsajūtu, veselību un prieku!  Pavisam nejauši uzvirmoja piedāvājums pievienoties draugu grupiņai ceļojumam uz Gruziju. Iepazīt un izbaudīt to, ko 9 dienu laikā var sniegt gan Tbilisi, gan Batumi. Lai gan šķiet, ka vasaras mēneši ir burvīgi, lai izpētītu un izbaudītu, ko dzimtene sniedz, tomēr ļāvāmies šai avantūrai. Tik daudz dzirdēts un sociālajos tīklos redzēts, ka ar vien vairāk Gruzija kļuvusi par ceļot-tīkotāju jauno galamērķi. Lai gan devāmies tad, kad nav vīnu svētki jeb jūnija vidū, mums bija mērķis. Izbaudīt šajās dienās tik daudz, cik vien iespējams. Kad somas sapakotas, rokas stiepiena attālumā pases un obligāto apskates objektu saraksts, sākas priecīgais dīdīšanas prieks, jo lidojums ir tikai naktī. Šis saviļņojuma prieks ar katru stundu, ar katru minūti vien aug. Pat tad, kad lidmašīna ir pacēlusies augstu, jo augstu debesīs, neristas. Vismaz man… Artūrs ērti iekārtojies lidmašīnas krēslā un saldi čuč. Sperot pirmo soli ārpus Tbilisi lidostas, ieskāva tveicīgs un reibinošs gaiss, ko nemaz nevar salīdzināt ar Latvijas karsto vakaru glāstiem. Mūs, sešu draugu kompāniju, sagaidīja taksometra šoferis, kas mūs aizved uz pirmo naktsmītni, pa ceļam ievedot veikalā. Neliels izbrīns, ka šeit ir diennakts veikalu (pie tam – visnotaļ daudz), kas Latvijā ir retums. Sapirkuši visu nepieciešamo, mūsu pirmais ceļš aizved viesnīcas virzienā. Pirmais vakars tika pavadīts nelielā viesnīciņā, kas atradās kādu gabaliņu no pilsētas centra. Skats, kas paveras no tās, atstāj neaizmirstamu iespaidu. Tipveida bloka mājas, kas līdzinās Rīgas mirkorajonu daiļavām, taču ar izteiktāku padomju laiku piegaršu. Pirmā doma, kas iezagās prātā – vai tiešām tāda izskatās visa Tbilisi? Sagurums un miegainums, kas radās lidojuma laikā, pagaisa kā nebijis. Tādēļ vēl pāris stundas, sagaidot, ka spožie rīta saules stari apstaro pilsētu, tika pavadīti sarunās. Izņemot Artūru un mani, pārējie ceļojuma biedri jau iepriekš bijuši Gruzijā. Klausījāmies viņu piedzīvojumos un likām aiz auss, ko vajadzētu aplūkot. Sarunas ritēja raiti, ka pat nepamanījām, ka pienācis rīts un mūsu kompāniju papildina četrkājains draugs – paliela izmēra suns. Lai gan nebija ar ko uzcienāt, viņš mūsu draudzīgo kompāniju nepameta, vien noklausījās mūsu sarunas un novēroja, ka miega pele vienu pēc otra aizved uz gultu saldā miedziņā. Kad pāris stundas pasnaustas un nogurums bija aizdzīts, vēders pieprasīja savu. Viesnīcas brokastis bija jau nogulētas, atlika vien domāt, kur meklēt kādu gardu ēstuvi. To jau paspēja izdarīt mūsu draugu, kuri jau pirms vairāk kā 30 minūtēm bija devušies uz taksistu ieteiktu restorānu. Nonākot galā, atsūtīšot mašīnu pēc mums. Ceļš neesot tāls – vien 20-30 minūtes. Jā, tik īss laika sprīdis būtu bijis jāpavada, ja nebūtu citu transportlīdzekļu ielās. Mūsu pirmā pieredze ar Gruzijas satiksmi – laiku, kas jāpavada ceļā var salīdzināt ar laiku, ko sievietes apgalvo, kad taisās. Ja apgalvo, ka nepieciešamas vēl 15 minūtes, zini, ka tās vismaz būs 45 minūtes. Līdzīgi bija ar braukšanas laiku Tbilisi. Nosaukto laiku labāk reizināt ar divi vai pat trīs. Tomēr gan gaidīšana, gan pavadītais laiks ceļā bija to vērts. Kaut vai tikai caur automašīnas logu vērojot, varēja iepazīt un nojaust, kas mūs sagaida Gruzijā. Atbraucot uz restorānu, kur mūs jau gaidīja draugi, tas pavēra neaprakstāmu daili. Caur kalnu tekošu strautiņu un sīkiem kociņiem, izveidots restorāns, ko piepilda čalošana dažādās valodās. Teju dienas vidus, bet lielākā daļa galdiņu bija aizņemti. Tie teju lūza no ēdienu pārbagātības, un pa šaurajām taciņām raitā solī staigāja apkalpojošais personāls. Mūsu šoferis aizveda pie mūsu draugiem, kuri bija iekārtojušies, manuprāt, pie vislabākā galdiņa. Tas bija izveidots kokā un ļāva no tā noraudzīties uz visu restorānu.  Kad bija gana pamielots un viegli reibināja, tika izsaukts vēl viens taksometrs, lai tālāk visi seši dotos iepazīst Tbilisi populārākās vietas. Viena no tām bija Tbilisi rezervuārs jeb Tbilisi jūra, kas mūs apbūra ar savu šarmu, liekot tur sagaidīt nakts iestāšanos. Lai gan tās krasti bija akmeņaini, tas neapturēja peldētājus un miera meklētājus no laiskošanās pie paša ūdens. Lai gan apkārt valdīja skaļa čalošana un smiekli, taču gaisā virmoja neticams miers. Lai gan neizdevās izbaudīt nakts dzīvi, jo nākamajā dienā mūsu ceļi veda uz Batumi, varēja spriest, ka kaismīgā socializēšanas viņiem sākās pēc saules norietēšanas.  Gandrīz kā rātni bērni, salīdzinot ar iepriekšējo nakti, visi devāmies pie miera, jo no paša rīta mūs gaidīja divi, skaisti rumaki ar šoferiem, kuri turpmākās trīs dienas rūpējās, lai sveiki un veseli nokļūtu no Tbilisi uz Batumi un atpakaļ, kā arī, ja ir nepieciešams, jebkurā diennakts stundā aizvestu, kur mums sirds tīko. Ceļā uz Batumi ar Artūru izvēlējāmies sēdēt G klases Mercedes Benz automašīnā, kamēr pārējie – S klasē. Lai gan bija tik pāris pieturas, kur apstājāmies, tomēr, sēžot augstā mašīnā, ļāva lieliski aplūkot Gruzijas daili – līkumotos ceļus, kalnus un ielejas, aplūkot arhitektūru no augšas līdz apakšai, kā arī to, ka piesaistām vietējo uzmanību. Lai gan pa ceļiem braukāja dažādas automašīnas, tajā skaitā pat visjaunākie džipi, mūsu melnais rumaks ar saviem skarbajiem vaibstiem bija kā spoža pērle aktīvajā satiksmē.
Lai gan ar spožām acīm tvērām Gruzijas daiļumu, vienu lietu gan pamanījām – ceļu satiksmes noteikumi vairāk bija kā ieteikums nevis kaut kas, kas būtu jāievēro. Apdzīt automašīnas, lai gan ir nepārtrauktā līnija… Kāpēc gan ne? Apdzīšana tunelī… Kāpēc gan ne? Strauji iespraukties… Kāpēc gan ne? Gruzijā automašīnām tehnisko apskati ieviesa tikai nesen – 2018. gada augustā. Gan pilsētā, gan ārpus uz ceļiem varēja manīt ļoti daudz automašīnu, kuriem trūka kāda detaļa – bamperis, lukturis u.c. Pat ja kaut kas krita nost, tas vienkārši bija sasiets ar auklu vai salīmēts ar magaivereni. Ja automašīnu var iedarbināt un tā spēj ripot, tā tad var izmantot. Tik vienkārši, tik bezrūpīgi. To pat var apskaust – nesatraukties par dzīves sīkumiem. Ceļš uz Batumi bija garš un tveicīgs. Apmēram brauciena vidū mūsu šoferītis piedāvāja, vai vēlamies, ka ieslēdz kondicionieri. Šķiet, ka ar tādu, mums pierastu ekstru, neaizraujas. Pietiek, ka visi logi automašīnā ir vaļā. Tomēr, iebraucot Batumi, paši lūdzāmies, lai izslēdz kondicionieri – vēlējāmies uz savas ādas izjust karsto, bet mitro jūras ūdens gaisu. To pat nevar salīdzināt ar Jūrmalas gaisu karstā vasaras dienā. Šeit gaiss nebija tik spiedīgs. Patīkams, pat viegli atžirdzināja pēc garā brauciena un deva dvesmu izbaudīt Batumi līdz rīta gaismai – vispirms izbaudot gardos ēdienus, laisku nakts peldi Melnajā jūrā un saullēkta sagaidīšanu. Lai gan pašai gāja secen plašā Batumi izbaudīšana, jo nākamajā dienā vajadzēja attālināti pastrādāt, nākamās dienas vakars un prombraukšanas dienas rīts izbaudīju cik vien maksimāli varēju. Protams, kārtēja diena Gruzijā ar gardiem, tradicionālajiem ēdieniem, kas šoreiz tika mieloti pie pašas jūras, vien 3 km no Turcijas, vērojot, kā tur zibeņo. Tomēr mums netika ne pilītes. Tajā pašā vakarā tika apskatītas dažas vietas, ko pa dienu aplūkoja Artūrs. Ak, kā pilsēta atšķiras dienas un nakts gaismā. Ja pa dienu cilvēki devās ikdienas gaitās un darīja darbus, tad nakts stundas viņi nodevās dzīves baudīšanai. Lai gan, salīdzinot ar Tbilisi, Batumi vairāk varēja dzirdēt tūristu balsis. Tomēr arī nakts aizsegā vietējie izbaudīja savu pilsētu ēdot, dzerot vīnu un laiskojoties pie jūras.
Nākamā diena jau veda atpakaļ uz Tbilisi. Taču tā vien negribējās pamest Batumi, kas mūs cieši, jo cieši centās noturēt ar savu savdabīgo simbiozi – padomju laiku celtnes un mūsdienīgās, spožās augstceltnes, jūra un kalnu smailes. Tas neaprakstāmā maģija, ko apvieno divas dažādas lietas. Ak, Batumi! Pagaidām jāsaka ardievas… Līdz nākamajai reizei!  Lai gan ceļš atpakaļ ved pa tiem pašiem līkumotiem ceļiem, tomēr atradām jaunus punktus, kur piestāt. Viena no tām bija viena no zināmākajām vīna darītavām – Khareba. Diemžēl nenoveicās – vīna ražotne todien bija liegta tūristiem. Taču paviesojāmies uzņēmuma veikaliņā, kur paņēmām 10 litrus vīna. Lai gan to vīnu var iegādāties arī Latvijā, tomēr pati valsts tai piešķīra īpašu garšu, ko vairs nevarēs izbaudīt, nopērkot Rīgas veikalā. Pat viņu mājas vīns, ko ēstuvēs nes krūkās, ir īpašs. To var malkot ar lieliem malkiem, pat apzinoties, ka ir stiprāks nekā ierastie dzertie, nākamajā dienā nav ne miņas, ka iepriekšējā vakarā pievarēti vairāki litri.  Pusceļā uz Tbilisi viens no šoferiem mūs informē par nemieriem galvaspilsētā – cilvēki devušies demonstrācijā, lai paustu savu nostāju par situāciju parlamentā un valstī. Mums piekodina, lai šovakar labāk nekur nedodamies, jo ir vairāki cietušie. Taču, ja tomēr dodamies un izvēršas kaut kas slikts, lai dodam ziņu. Tik gādīgi ir mūsu šoferi. Gluži, kā vecāki, kas pierauga savas mazās atvases. Lai gan esam vecumā ap 30, mēs tomēr paklausām mūsu gādīgos, jauniegūtos draugus un pavadām vakaru mājās. Pat īsti nav vēlmes doties ārā, jo dzīvoklis, ko izīrējam uz atlikušajām dienām, paver elpu aizraujošu skatu uz pilsētu. Nākamās divas dienas izlēmām pavadīt vieni paši – bez izpalīdzīgo gruzīnu palīdzību. Sadalījāmies pa divi un devām iepazīt Tbilisi. Ar Artūru izvēlējāmies doties vecpilsētas virzienā. Pirmā pietura – apģērbu veikals. Lai gan zinājām, ka būs gaidāms karstums, taču šķita, ka līdzi paņemtās drēbes ir nepiemērotas +34 grādiem. Kaut vai drānas tika nomainītas, tomēr pilsētas tveice mūs, ziemeļniekus, piebeidzas. Vecpilsētas tuvumā patvērāmies nelielā kafejnīcā, kur darbinieki neiebilda, ka pavadām pāris stundas, lai karstums mazliet pierimstas un varam doties tālāk izpētīt pilsētu. Tik neticami, ka gruzīni ir atvērti un laipni. Bija dzirdēts par viņu viesmīlību, taču neticējās, ka tā tas ir. Protams, laipnība pret tūristiem ir kā nerakstīts likums. Ja nesagaidīs tūristus ar atvērtām rokām, tad tas nozīmē, ka mazāk tūristi vēlēsies apciemot šo valsti. Taču vislielākais izbrīns bija par to, cik viņi ir laipni un draudzīgi viens pret otru. Nezini, kā atrast pareizo ceļu, kāda ir konkrētās celtnes vēsture vai nosaukums, gruzīns apstās pie jebkura un pajautās, un otrs gruzīns to laipni paskaidros un izstāstīs. Tas ir tik neaptverami, jo saproti, ja to izdarīsi Latvijā, lielākajā gadījumā otrs paies garām, izliekoties Tevi nedzirdam, vai atbildēs, ka nezina. Kad jau bijām atveldzējušies, ar Artūru turpinājām iepazīt pilsētu. Joprojām bija grūti aptvert, cik dažāda un skaista tā ir, kā dažādi arhitektūras stili apvienojas un rada harmoniju. Un nebeidzams prieks bija par pilsētas zaļumu. Ak jel! Tik daudz koku, kas sniedz patvērumu no karstajiem saules stariem un radīja pastaigu baudāmu, ko novērtēja arī mūsu draugi, kurus nejauši sastapām viņu ēdienu medīšanas laikā.
Pēc tam, kad medījums bija atrasts un nobaudīts, ar Artūru ceļš veda atpakaļ uz mājām, jo karstums darīja savu. Ar navigācijas palīdzību atradām īsāko ceļu mājup, kas izrādījās – veda caur demonstrācijai. Protams, neliels satraukums bija, it īpaši, zinot par iepriekšējā vakarā notikušo. Tomēr, pieejot pie policistiem, lai noskaidrotu situāciju, demonstrācija tovakar bija mierīgāka. Arī nākamos vakarus. Un kārtējo reizi tas mūs pārsteidza, cik vienoti ir gruzīni. Ja nav apmierināti ar notiekošo valstī, vairāki simti – gan jauni, gan veci – spēj sanākt kopā vairākus vakarus pēc kārtas un paust savu viedokli, kā arī panākt savu. Mums ir ko mācīties no viņiem! Karstumu pievarēti, tovakar pavadījām laisku vakaru mājās, kā arī nākamajā dienā nelīdām ārā no mājas tveicē, bet gan sagaidījām mirkli, kad ir patīkamāk un devāmies baudīt nakts dzīvi. Tik tiešām – cilvēku vairāk ir vakaros, kā arī mazie ielu tirgotāju, kas piedāvā dažnedažādas lietas – gan pašu ražotos, gan padomju laiku pērles. Pat dažādus remontu darbus gruzīni veica vakaros, kad ielās čumēja un mudžēja cilvēku. Nedz vienam, nedz otram netraucēja. Šķita, ka ir gana staigāts, tādēļ nākamajā dienā devāmies ārpus lielpilsētas robežām ar mūsu jauniegūtajiem draugiem – šoferīšiem, kas mūs veda no Tbilisi uz Batumi un atpakaļ. Šoreiz iepazinām nelielu vīndarītavu Shumi, kas iepazīstināja ne tikai ar savu vēsturi, bet arī Gruzijas vīna vēsturi un pagatavošanas metodi. Protams, kas tā par staigāšanu un klausīšanos bez vīna baudīšanas! Lai labāk izprastu atšķirību starp Eiropas un Gruzijas vīniem, ko ietekmē pagatavošanas metode. Pat parastais vīna baudītājs varēja sajust, ka gruzīnu vīns, kas pagatavots pēc gruzīnu metodes, noturot vīnu māla mucās zem zemes, sniedz neierastu garšu buķeti un atklāj iepriekš nesagaršotas vīna nianses. Taču šī vīna darītava neizceļas tikai ar to, ka joprojām ražo vīnu pēc tradicionālās gruzīnu metodes, bet arī pagatavo šašliku cepot uz vīna vīnogulāju zariem. Tā kā mums prātā bija pelde kalnu ezerā, ēdiena baudīšana gāja secen
No vīnu darītavas mūsu ceļš veda augstāk kalnā, kur esot ezers. Tad vien maz zinājām, ka pie šī ezera nevar tik viegli piekļūt. Ezeru ieskauj paša viesnīcas teritorija, kurā pēc pulksten 18:00 drīkst atrasties tikai viesnīcas iemītnieki. Taču tas neapturēja mūsu šoferus no ilgas apsargu pierunāšanas, lai ielaiž teritorijā. Ilgā gaidīšana bija to vērta! Nokļūstot pie ezera, pavērās apburošs skats – kalni ieskāva nelielo teritoriju un radīja sajūtu, ka esi nonācis paradīzē, kur valda miers. Viesnīcas īpašnieks bija parūpējies par visu nepieciešamos, lai tās ciemiņiem negribētu to pamest. Bija nodrošināta gan aktīvā, gan mierpilnā atpūta, kā arī viesi varēja netraucēti laiskoties pie ezera vai baseiniem. Saprotams, kādēļ starp viesnīcas viesiem visvairāk bija musulmaņu. Viņi varēja mierīgi, nesteidzoties atpūsties, nedomājot par ikdienas rūpēm. Šī vieta uz to brīdi, ko pavadījām tur, aizgaiņāja pat mazāko domu, ka jau pavisam drīz mūsu ceļojums būs galā un jāatgriežas realitātē. Vēl viena vieta, kur gribētu atkal atgriezties.  Ak vai! Tik ātri paskrēja šīs dienas. Ir jau pēdējā – devītā diena. Kamēr pārējie atgūst spēkus, man ar Artūru vēl bija āķis lūpā. Dienas pirmo daļu pavadījām konjaka darītavā un pastaigājoties pa botānisko dārzu. Neesmu brūno dzērienu (konjaku, brendiju, viskiju utt.) cienītāja, taču Artūrs gan ar mirdzumu acīs un aizrautību tvēra visu, ko Shalikashvili pārstāve stāstīja un deva baudīt. Nekas nevar sniegt tik detalizētāku ieskatu, kā pats uzņēmums un tā darbinieki, kas ar tādu entuziasmu stāsta par uzņēmumu un tā produktiem. Nevienā kursā nepastāstīs tik sīki, kā jābauda dzēriens un kā dzēriens atklāj sevi pirms esi paspējis to nobaudīt.
Tā nematot pienāca vakars. Somas atkal tika sakravātas un ardievas valdzinošai Gruzijai bija jāsaka. Ak, kā negribējās! Gruzija reibina nevis ar savu vīnu, bet gan ar savu šarmu. Lai gan ceļš tagad ved uz lidostu, lūpu kaktiņi joprojām bija augstu saslieti, lai gan prātā jau skumjas iezagās. Paldies, Tev, ka mūs uzņēmi un ļāvi iepazīst nelielu daļu, ko tomēr nevar aprakstīt un izstāstīt. Tik vien varam mudināt ikvienu apciemot Tevi un iepazīt. Priecājamies, ka varējām Tevi iepazīt pateicoties Taviem draudzīgajiem un gādīgajiem cilvēkiem, kuri rūpējās par mums un gādāja, lai varam atklāt Tavas skaistākās pērles. Sakām Tev pagaidām ardievas, taču ne uz visiem laikiem. Mēs atgriezīsimies…   |
