Lai gan ikdienas rutīnas smagums nospiež, taču ir jāsaņemas un jādodas izkustēties. Lai kā gribētos ieritināties segā un uzšņākt/uzrūkt ikvienam, kurš gribētu izvilkt no siltās midziņas. Taču ir jāizkustas. Ja nav duhas lielam tripam, tad jātaisa maziņais – ar vienu pieturpunktu. Laimīgā loze krīt Baldones bijušajai sanatorijai – tuvu Rīgai un pamesta vieta.
Nepilnu stundas laikā, pa ceļam iebraucot pēc kafijas un vairākas reizes mēģinot pierunāt doties atpakaļ mājup, tiek sasniegta Baldones sanatorija. Vismaz to, kas no tās palicis. Šajā dienā vēl daudz citi izlēmuši šo iekļaut savā Latvijas apceļošanas maršrutā. Daži drošsirdīgi soļo iekšā pamestajās ēkās, citi – kautrīgi, baidīdamies, ka neuzrodas vīri tērpos un soda. Arī es mazliet bīstos, bet zinātkāre gūst virsroku. Baldones sanatoriju uzcēla 1797. gadā, taču par šo vietu vēstures liecības jau ir no 15. gadsimta, kad sāka izmantot sērūdeņu krājumus. Sākotnēji Baldones sēravoti nebija populāri, taču 18. gadsimta beigas tiek uzskatītas par oficiālo dziednīcas dibināšanas periodu. Baldones sērūdens dziednīcu apmeklēja ne tikai augstmaņi un karaliskas dāmas no Latvijas, Lietuvas un Krievzemes, bet pat no Francijas ārēm. Kūrorta nozīme mazinājās, ka tika 1838. gadā atklāja Ķemeru kūrvietu, taču ilgi nebija jāgaida, kad Baldone atguva savu agrāko spozmi. Uzplaukumu Baldone kā kūrortvieta pieredzēja pēc Otrā pasaules kara, kad šurp plūda slimnieki ar dažādām kaitēm no visas PSRS. No 18. gadsimta nogalē celtajām ēkām neviena nav saglabājusies. Sanatorijas centrālo ēku uzcēla 1939. gadā, bet 1980. gadā tika uzcelts 8 stāvu korpuss, kurā bija 512 vietas. Sanatorija tika atzīta kā balneoloģiska tipa kūrorts, kurā pieejams sērūdeņraža un hlorīda minerālūdens, kā arī dūņu dziedniecība. Pēc fizikālajām un ķīmiskām īpašībām ārstnieciskos minerāļūdeņi var lietot gan ārīgi – peldēs, dušās, inhalācijās, dažādās skalošanas procedūrās u.c. –, gan iekšķīgi - kā dzeramo minerālūdeni. Sērūdens vannas kopā ar skuju ekstraktu vai sāli, vai ogļskābo gāzi nozīmēja cilvēkiem ar nervu sistēmas un sirds – asinsvadu saslimšanām, bet kuņģa un zarnu slimniekiem izrakstīja sērūdeni lietot iekšķīgi. Sanatorijā bija iekārtoti nepieciešamie diagnostiskie un ārstnieciskie kabineti, tai skaitā klīniskā un bioķīmiskā laboratorija, rentgena kabinets. Pārsvarā visas procedūras notika centrālajā ārstniecības korpusā jeb vannu mājā. Ārstnieciskā korpusa pirmajā stāvā atradās: dūņu nodaļa, zemūdens masāžas kabineti, elektrodūņu kabinets, inhalatorija, ārstnieciskās fizkultūras zāle, sērūdens baseins, skābekļa teltene un distrakcijas kabinets. Ārstnieciskā korpusa otrajā stāvā atradās: vannu nodaļa, ginekoloģijas terapeitisko procedūru un stomatologa kabinets. Minētais plānojums pastāvēja līdz 1980. gadam, kad nodeva ekspluatācijā astoņstāvu korpusu:
Sanatorijas teritorijā atrodamas arī citas ēkas – ēdnīca, katlu māja un saimniecības ēka. Cik ļoti reiz investēts, lai pievilinātu veselības sakārtošanas un lutināšanas meklētājus, tik ļoti šobrīd šī vieta ir aizmirsta. Tur tik šobrīd mīt pagātnes liecību rēgi – kā reiz šeit varēja atpūsties un savest kārtībā savu veselību. Var manīt, ka ir veikti darbi, lai nepiederošām personām liegtu iekļūt ēkās, taču tas nav atturējis – atlauzti logi un durvis, lai tajos iekļūtu. Pat izlauztas aizmūrētās sienas un kāpnes, lai nevarētu nokļūt citās ēkas stāvos. Skumji, taču savā ziņā prieks – ir iespējams izstaigāt ēku. Protams, kamēr iespējams – pirms kāds atkal aizdara visas piekļuves vai arī laika zobs to iznīcina…
0 Comments
Vai arī Tev ir gadījies, ka saplāno visu… sīki, jo sīki… taču Kosmosa pirksts pieliek savu pirkstu un izjauc plānus? Tā šoreiz gadījās. Tika saplānots katrs maršruta posms, taču nemīlīgs laiks nekaunīgi piezagās, mudinot vairāk atrasties iekštelpās, nekā ārā. Arī ieplānotās apskates vietas mazliet pārsteidza – patīkami iepriecināja, ka kāds rosās, tai pašā laikā arī apbēdina, jo nav iespējas aplūkot sīki, jo sīki. Nu, aiziet! Dodamies mazā tripiņā Jelgavas virzienā! Pirmais punkts – Svētes muižas jeb Lielsvētes muižas pils. Ēka celta 1730. gados, ko pēc pāris desmitiem gadu pārbūvēja, kā vasaras atpūtas rezidenci. Taču tā nebija vienīgā reize, kad tajā tika veikti pārbūves darbi. Pili armijas vajadzībām pilnībā pārbūvēja no 1870. gados. Pēc PSRS armijas izvākšanās gan pils, gan tās saimniecības atstātas aizmirstībā. Taču izskatās, ka kāds tajās rosās. Vismaz daļā – daļa saimniecības ēkas tiek izmantotas, bet ap pili apjozta sēta un aizdarītas durvis, lai nepiederošās personas neiekļūtu. Nav pat manāms, ka kāds būtu atlauzis. Priecē, ka rūpējas, bet žēl, ka nav iespējas ielūkoties, kā iekšā izskatās. Ar aukstu snīpi jādodas tālāk – uz Bramberģes muižas kungu māju. Tās apbūve veidojusies no 16. gs.–17. gs. mijas līdz 17. gs. vidum. Tā ir viena no vecākajām mūra celtnēm Jelgavas pusē, vairākkārt pārbūvēta un nopostīta, tomēr ēkas līdz mūsdienām ir apmierinošā stāvoklī. Kopš celšanas brīža līdz mūsdienām īpašumam vairākkārt mainījušies īpašnieki, kas atstājušas savas pēdas. Sākotnēji tā ir bijusi hercogistes īpašumā, bet, pēc tās likvidēšanas, kļūst par Krievijas kroņa muižu. 20. gadsimta 20.–30. gados Bramberģes muižas kungu mājā atradās pagasta valde un pasta nodaļa. Kādu laiku muižā bija arī skola un dzīvokļi. Padomju okupācijas laikā muižas kompleksā atradās aptieka un kopmītnes. No saviem ziedu laikiem saglabājusies ne tikai muižas ēka, bet arī 16. gs. beigās būvētie vārti un to aizsardzības sistēmas paliekas. Lai gan īpašumā neviens netika sastapts, ir redzams, ka kāds acīgi rūpējas, lai ļaunprāši nevar izdarīt kādu skādi ēkai, jo iekļūt tajā nav iespējams. Kamēr visi pirkstu gali nav atsaluši, jādodas tālāk uz Glūdas baznīcu. Baznīca tika uzcelta 1848. gadā kā lūgšanu namu – filiāli Dobeles draudzei. 1894. gadā tā tika pārbūvēta, izveidojot 200 sēdvietu un piebūvējot torni. Taču Pirmās pasaules kara laikā tā tika izpostīta, izmantota kā zirgu stallis. Baznīca atjaunota 1925.-1926. gadā. Vēlreiz tā izpostīta Otrās pasaules kara laikā un pamesta. 1944. gadā Glūdas baznīcā tika ierīkots kara hospitālis. 1978. gadā aizmūrēti logi un ēkā ierīkota minerālmēslu noliktava. Tāda izdemolēta un brūkoša tā stāv vēl tagad. Blakus durvīm ir zīmīte, ka tas esot kultūras piemineklis, bet rūpes par to netiek izrādītas. Pretim baznīcai atrodas daiļa pērle – Glūdas baznīcas mācītāja māja. Vismaz tas, kas ir palicis no tās – ir skaidri redzamas uguns atstātās nesaudzīgās pēdas. 2019. gada beigās jeb 2020. gada pirmajās dienās tā gandrīz nodegusi. Aplūkojot iekštelpas, ir manāms, ka kāds skvoteris tajā ir mitinājies arī pēc traģiskā notikuma. Mājas teritorijā ir vairākas saimniecības ēkas, kurām laika zobs un negatnieku pirksti atstājuši savas liecības. Ne visu var atjaunot, tad tas lēnām aiziet nebūtībā. To var teikt par Lustes pilsdrupām. Kādreiz tā bija varena un diža ēka, tagad – laika pirksta skarta un nedaudz piemirsta. Lustes pils celta 1775. gadā kā Kurzemes pēdējā hercoga Pētera Bīrona medību pils. Taču tās ziedu laiki izbeidzās ar hercoga laika beigām. 1795. gadā Lustes pili izrentē un rentnieku laikā pazūd Lustes lepnais parks, kuru nocērt un tā vietā ierīko muižas laukus, un Luste pārvēršas par parastu rentes īpašumu. Laika posmā no 1910. līdz 1912. gadam pils un tās teritorija tika sakopta, ko paveica Jelgavas zemkopības skolas audzēkņi savas prakses laikā. Pāris gados apkārtnes lauki kļuva par paraugsaimniecību. Posmā starp abiem pasaules kariem pilī iekārtoja pienotavu, saudzīgi saglabājot visu vērtīgo pilī. Otrā pasaules kara cīņās pils cieta maz, tomēr pēc kara pils ēkā apmetās ienācēji, kuri 1950. gados pils lieliskos kamīnus, kāpnes, iekšējo apdari un visu vērtīgo izlaupīja, atstājot ēku sabrukšanai. Visas iespējamās ieejas ēkas drupās ir aizdarītas, taču pati ēka joprojām izstrāvo savdabīgi karalisku strāvojumu. Tik atliek aizvērt acis un iztēloties, kā augstmaņi paiet garām, strādnieki apčubina katru augu un dāmas nesteidzīgi bauda tēju. Kad pamestās ēkas apskatītas, tālāk ceļš ved uz Ziemassvētku kauju muzeja "Mangaļu" mājām. Vismaz uz tās teritoriju, jo šobrīd, Covid-19 ārkārtējās situācijas laikā, muzeja ēka ir slēgta apmeklētājiem. Var izstaigāt tās teritoriju. Tajā apskatāma izstāde "Latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujas" un kauju vietu makets. Teritorija ir liela, tādēļ tās apskatei tiek veltīta tikai īss brīdis. Tā teikt – uzmest acis. Toties priecē, ka ir daudz tādu, kuri kārtīgi nopakojušies, izstaigā katru stūrīti. Viņi ir piegājuši nopietni, ne tā kā es – aši iekšā un ārā. Kā tāds parastais tūristiņš. Taču tas iekarina lūpā āķi – vēlreiz jāatbrauc un jāvelta visa diena, lai izstaigātu visas takas un kaujas vietas. Pirms deguns pilnībā nosalst jāapmeklē pēdējais izbrauciena punkts – Cenas tīreļa laipu taka. Piecus kilometrus garā laipu taka veidota apļa veidā, sniedzot iespēju apskatīt pēc iespējas lielāku purva teritoriju. Tīreļa laipu taka ir labiekārtota, izvietota ar informatīviem stendiem, kuros izvietota tik viegli saprotama informācija, ka vecākiem būs viegli izklāstīt saviem mazajiem ķipariem. Takas pusceļā ir apmēram 12 metrus augsts skatu tornis. No tā paveras plaša ainava uz purvu, kā arī īpašu objektu: Pirmā pasaules kara laikā izbūvēto ceļu, ko izmantoja kara tehnikas un armijas transportēšanas vajadzībām – Novgorodas ceļu, ko dēvē arī par “kara” jeb “strēlnieku ceļu”. Šķiet, ka kājas varētu noaut un aizmest. Tik ļoti kājas ir nogurušas. Ir laiks doties mājup, lai atkorķētu džina pudeli un uzjauktu veldzējušo kokteili, un paceltu kājas gaisā, izbaudot pasakainā brauciena pēcgaršu. Ko Tu ieteiktu aplūkot Jelgavas pusē?
|