Pavisam nejauši uzvirmoja piedāvājums pievienoties draugu grupiņai ceļojumam uz Gruziju. Iepazīt un izbaudīt to, ko 9 dienu laikā var sniegt gan Tbilisi, gan Batumi. Lai gan šķiet, ka vasaras mēneši ir burvīgi, lai izpētītu un izbaudītu, ko dzimtene sniedz, tomēr ļāvāmies šai avantūrai. Tik daudz dzirdēts un sociālajos tīklos redzēts, ka ar vien vairāk Gruzija kļuvusi par ceļot-tīkotāju jauno galamērķi. Lai gan devāmies tad, kad nav vīnu svētki jeb jūnija vidū, mums bija mērķis. Izbaudīt šajās dienās tik daudz, cik vien iespējams. Kad somas sapakotas, rokas stiepiena attālumā pases un obligāto apskates objektu saraksts, sākas priecīgais dīdīšanas prieks, jo lidojums ir tikai naktī. Šis saviļņojuma prieks ar katru stundu, ar katru minūti vien aug. Pat tad, kad lidmašīna ir pacēlusies augstu, jo augstu debesīs, neristas. Vismaz man… Artūrs ērti iekārtojies lidmašīnas krēslā un saldi čuč. Sperot pirmo soli ārpus Tbilisi lidostas, ieskāva tveicīgs un reibinošs gaiss, ko nemaz nevar salīdzināt ar Latvijas karsto vakaru glāstiem. Mūs, sešu draugu kompāniju, sagaidīja taksometra šoferis, kas mūs aizved uz pirmo naktsmītni, pa ceļam ievedot veikalā. Neliels izbrīns, ka šeit ir diennakts veikalu (pie tam – visnotaļ daudz), kas Latvijā ir retums. Sapirkuši visu nepieciešamo, mūsu pirmais ceļš aizved viesnīcas virzienā. Pirmais vakars tika pavadīts nelielā viesnīciņā, kas atradās kādu gabaliņu no pilsētas centra. Skats, kas paveras no tās, atstāj neaizmirstamu iespaidu. Tipveida bloka mājas, kas līdzinās Rīgas mirkorajonu daiļavām, taču ar izteiktāku padomju laiku piegaršu. Pirmā doma, kas iezagās prātā – vai tiešām tāda izskatās visa Tbilisi? Sagurums un miegainums, kas radās lidojuma laikā, pagaisa kā nebijis. Tādēļ vēl pāris stundas, sagaidot, ka spožie rīta saules stari apstaro pilsētu, tika pavadīti sarunās. Izņemot Artūru un mani, pārējie ceļojuma biedri jau iepriekš bijuši Gruzijā. Klausījāmies viņu piedzīvojumos un likām aiz auss, ko vajadzētu aplūkot. Sarunas ritēja raiti, ka pat nepamanījām, ka pienācis rīts un mūsu kompāniju papildina četrkājains draugs – paliela izmēra suns. Lai gan nebija ar ko uzcienāt, viņš mūsu draudzīgo kompāniju nepameta, vien noklausījās mūsu sarunas un novēroja, ka miega pele vienu pēc otra aizved uz gultu saldā miedziņā. Kad pāris stundas pasnaustas un nogurums bija aizdzīts, vēders pieprasīja savu. Viesnīcas brokastis bija jau nogulētas, atlika vien domāt, kur meklēt kādu gardu ēstuvi. To jau paspēja izdarīt mūsu draugu, kuri jau pirms vairāk kā 30 minūtēm bija devušies uz taksistu ieteiktu restorānu. Nonākot galā, atsūtīšot mašīnu pēc mums. Ceļš neesot tāls – vien 20-30 minūtes. Jā, tik īss laika sprīdis būtu bijis jāpavada, ja nebūtu citu transportlīdzekļu ielās. Mūsu pirmā pieredze ar Gruzijas satiksmi – laiku, kas jāpavada ceļā var salīdzināt ar laiku, ko sievietes apgalvo, kad taisās. Ja apgalvo, ka nepieciešamas vēl 15 minūtes, zini, ka tās vismaz būs 45 minūtes. Līdzīgi bija ar braukšanas laiku Tbilisi. Nosaukto laiku labāk reizināt ar divi vai pat trīs. Tomēr gan gaidīšana, gan pavadītais laiks ceļā bija to vērts. Kaut vai tikai caur automašīnas logu vērojot, varēja iepazīt un nojaust, kas mūs sagaida Gruzijā. Atbraucot uz restorānu, kur mūs jau gaidīja draugi, tas pavēra neaprakstāmu daili. Caur kalnu tekošu strautiņu un sīkiem kociņiem, izveidots restorāns, ko piepilda čalošana dažādās valodās. Teju dienas vidus, bet lielākā daļa galdiņu bija aizņemti. Tie teju lūza no ēdienu pārbagātības, un pa šaurajām taciņām raitā solī staigāja apkalpojošais personāls. Mūsu šoferis aizveda pie mūsu draugiem, kuri bija iekārtojušies, manuprāt, pie vislabākā galdiņa. Tas bija izveidots kokā un ļāva no tā noraudzīties uz visu restorānu. Kad bija gana pamielots un viegli reibināja, tika izsaukts vēl viens taksometrs, lai tālāk visi seši dotos iepazīst Tbilisi populārākās vietas. Viena no tām bija Tbilisi rezervuārs jeb Tbilisi jūra, kas mūs apbūra ar savu šarmu, liekot tur sagaidīt nakts iestāšanos. Lai gan tās krasti bija akmeņaini, tas neapturēja peldētājus un miera meklētājus no laiskošanās pie paša ūdens. Lai gan apkārt valdīja skaļa čalošana un smiekli, taču gaisā virmoja neticams miers. Lai gan neizdevās izbaudīt nakts dzīvi, jo nākamajā dienā mūsu ceļi veda uz Batumi, varēja spriest, ka kaismīgā socializēšanas viņiem sākās pēc saules norietēšanas. Gandrīz kā rātni bērni, salīdzinot ar iepriekšējo nakti, visi devāmies pie miera, jo no paša rīta mūs gaidīja divi, skaisti rumaki ar šoferiem, kuri turpmākās trīs dienas rūpējās, lai sveiki un veseli nokļūtu no Tbilisi uz Batumi un atpakaļ, kā arī, ja ir nepieciešams, jebkurā diennakts stundā aizvestu, kur mums sirds tīko. Ceļā uz Batumi ar Artūru izvēlējāmies sēdēt G klases Mercedes Benz automašīnā, kamēr pārējie – S klasē. Lai gan bija tik pāris pieturas, kur apstājāmies, tomēr, sēžot augstā mašīnā, ļāva lieliski aplūkot Gruzijas daili – līkumotos ceļus, kalnus un ielejas, aplūkot arhitektūru no augšas līdz apakšai, kā arī to, ka piesaistām vietējo uzmanību. Lai gan pa ceļiem braukāja dažādas automašīnas, tajā skaitā pat visjaunākie džipi, mūsu melnais rumaks ar saviem skarbajiem vaibstiem bija kā spoža pērle aktīvajā satiksmē. Lai gan ar spožām acīm tvērām Gruzijas daiļumu, vienu lietu gan pamanījām – ceļu satiksmes noteikumi vairāk bija kā ieteikums nevis kaut kas, kas būtu jāievēro. Apdzīt automašīnas, lai gan ir nepārtrauktā līnija… Kāpēc gan ne? Apdzīšana tunelī… Kāpēc gan ne? Strauji iespraukties… Kāpēc gan ne? Gruzijā automašīnām tehnisko apskati ieviesa tikai nesen – 2018. gada augustā. Gan pilsētā, gan ārpus uz ceļiem varēja manīt ļoti daudz automašīnu, kuriem trūka kāda detaļa – bamperis, lukturis u.c. Pat ja kaut kas krita nost, tas vienkārši bija sasiets ar auklu vai salīmēts ar magaivereni. Ja automašīnu var iedarbināt un tā spēj ripot, tā tad var izmantot. Tik vienkārši, tik bezrūpīgi. To pat var apskaust – nesatraukties par dzīves sīkumiem. Ceļš uz Batumi bija garš un tveicīgs. Apmēram brauciena vidū mūsu šoferītis piedāvāja, vai vēlamies, ka ieslēdz kondicionieri. Šķiet, ka ar tādu, mums pierastu ekstru, neaizraujas. Pietiek, ka visi logi automašīnā ir vaļā. Tomēr, iebraucot Batumi, paši lūdzāmies, lai izslēdz kondicionieri – vēlējāmies uz savas ādas izjust karsto, bet mitro jūras ūdens gaisu. To pat nevar salīdzināt ar Jūrmalas gaisu karstā vasaras dienā. Šeit gaiss nebija tik spiedīgs. Patīkams, pat viegli atžirdzināja pēc garā brauciena un deva dvesmu izbaudīt Batumi līdz rīta gaismai – vispirms izbaudot gardos ēdienus, laisku nakts peldi Melnajā jūrā un saullēkta sagaidīšanu. Lai gan pašai gāja secen plašā Batumi izbaudīšana, jo nākamajā dienā vajadzēja attālināti pastrādāt, nākamās dienas vakars un prombraukšanas dienas rīts izbaudīju cik vien maksimāli varēju. Protams, kārtēja diena Gruzijā ar gardiem, tradicionālajiem ēdieniem, kas šoreiz tika mieloti pie pašas jūras, vien 3 km no Turcijas, vērojot, kā tur zibeņo. Tomēr mums netika ne pilītes. Tajā pašā vakarā tika apskatītas dažas vietas, ko pa dienu aplūkoja Artūrs. Ak, kā pilsēta atšķiras dienas un nakts gaismā. Ja pa dienu cilvēki devās ikdienas gaitās un darīja darbus, tad nakts stundas viņi nodevās dzīves baudīšanai. Lai gan, salīdzinot ar Tbilisi, Batumi vairāk varēja dzirdēt tūristu balsis. Tomēr arī nakts aizsegā vietējie izbaudīja savu pilsētu ēdot, dzerot vīnu un laiskojoties pie jūras. Nākamā diena jau veda atpakaļ uz Tbilisi. Taču tā vien negribējās pamest Batumi, kas mūs cieši, jo cieši centās noturēt ar savu savdabīgo simbiozi – padomju laiku celtnes un mūsdienīgās, spožās augstceltnes, jūra un kalnu smailes. Tas neaprakstāmā maģija, ko apvieno divas dažādas lietas. Ak, Batumi! Pagaidām jāsaka ardievas… Līdz nākamajai reizei! Lai gan ceļš atpakaļ ved pa tiem pašiem līkumotiem ceļiem, tomēr atradām jaunus punktus, kur piestāt. Viena no tām bija viena no zināmākajām vīna darītavām – Khareba. Diemžēl nenoveicās – vīna ražotne todien bija liegta tūristiem. Taču paviesojāmies uzņēmuma veikaliņā, kur paņēmām 10 litrus vīna. Lai gan to vīnu var iegādāties arī Latvijā, tomēr pati valsts tai piešķīra īpašu garšu, ko vairs nevarēs izbaudīt, nopērkot Rīgas veikalā. Pat viņu mājas vīns, ko ēstuvēs nes krūkās, ir īpašs. To var malkot ar lieliem malkiem, pat apzinoties, ka ir stiprāks nekā ierastie dzertie, nākamajā dienā nav ne miņas, ka iepriekšējā vakarā pievarēti vairāki litri. Pusceļā uz Tbilisi viens no šoferiem mūs informē par nemieriem galvaspilsētā – cilvēki devušies demonstrācijā, lai paustu savu nostāju par situāciju parlamentā un valstī. Mums piekodina, lai šovakar labāk nekur nedodamies, jo ir vairāki cietušie. Taču, ja tomēr dodamies un izvēršas kaut kas slikts, lai dodam ziņu. Tik gādīgi ir mūsu šoferi. Gluži, kā vecāki, kas pierauga savas mazās atvases. Lai gan esam vecumā ap 30, mēs tomēr paklausām mūsu gādīgos, jauniegūtos draugus un pavadām vakaru mājās. Pat īsti nav vēlmes doties ārā, jo dzīvoklis, ko izīrējam uz atlikušajām dienām, paver elpu aizraujošu skatu uz pilsētu. Nākamās divas dienas izlēmām pavadīt vieni paši – bez izpalīdzīgo gruzīnu palīdzību. Sadalījāmies pa divi un devām iepazīt Tbilisi. Ar Artūru izvēlējāmies doties vecpilsētas virzienā. Pirmā pietura – apģērbu veikals. Lai gan zinājām, ka būs gaidāms karstums, taču šķita, ka līdzi paņemtās drēbes ir nepiemērotas +34 grādiem. Kaut vai drānas tika nomainītas, tomēr pilsētas tveice mūs, ziemeļniekus, piebeidzas. Vecpilsētas tuvumā patvērāmies nelielā kafejnīcā, kur darbinieki neiebilda, ka pavadām pāris stundas, lai karstums mazliet pierimstas un varam doties tālāk izpētīt pilsētu. Tik neticami, ka gruzīni ir atvērti un laipni. Bija dzirdēts par viņu viesmīlību, taču neticējās, ka tā tas ir. Protams, laipnība pret tūristiem ir kā nerakstīts likums. Ja nesagaidīs tūristus ar atvērtām rokām, tad tas nozīmē, ka mazāk tūristi vēlēsies apciemot šo valsti. Taču vislielākais izbrīns bija par to, cik viņi ir laipni un draudzīgi viens pret otru. Nezini, kā atrast pareizo ceļu, kāda ir konkrētās celtnes vēsture vai nosaukums, gruzīns apstās pie jebkura un pajautās, un otrs gruzīns to laipni paskaidros un izstāstīs. Tas ir tik neaptverami, jo saproti, ja to izdarīsi Latvijā, lielākajā gadījumā otrs paies garām, izliekoties Tevi nedzirdam, vai atbildēs, ka nezina. Kad jau bijām atveldzējušies, ar Artūru turpinājām iepazīt pilsētu. Joprojām bija grūti aptvert, cik dažāda un skaista tā ir, kā dažādi arhitektūras stili apvienojas un rada harmoniju. Un nebeidzams prieks bija par pilsētas zaļumu. Ak jel! Tik daudz koku, kas sniedz patvērumu no karstajiem saules stariem un radīja pastaigu baudāmu, ko novērtēja arī mūsu draugi, kurus nejauši sastapām viņu ēdienu medīšanas laikā. Pēc tam, kad medījums bija atrasts un nobaudīts, ar Artūru ceļš veda atpakaļ uz mājām, jo karstums darīja savu. Ar navigācijas palīdzību atradām īsāko ceļu mājup, kas izrādījās – veda caur demonstrācijai. Protams, neliels satraukums bija, it īpaši, zinot par iepriekšējā vakarā notikušo. Tomēr, pieejot pie policistiem, lai noskaidrotu situāciju, demonstrācija tovakar bija mierīgāka. Arī nākamos vakarus. Un kārtējo reizi tas mūs pārsteidza, cik vienoti ir gruzīni. Ja nav apmierināti ar notiekošo valstī, vairāki simti – gan jauni, gan veci – spēj sanākt kopā vairākus vakarus pēc kārtas un paust savu viedokli, kā arī panākt savu. Mums ir ko mācīties no viņiem! Karstumu pievarēti, tovakar pavadījām laisku vakaru mājās, kā arī nākamajā dienā nelīdām ārā no mājas tveicē, bet gan sagaidījām mirkli, kad ir patīkamāk un devāmies baudīt nakts dzīvi. Tik tiešām – cilvēku vairāk ir vakaros, kā arī mazie ielu tirgotāju, kas piedāvā dažnedažādas lietas – gan pašu ražotos, gan padomju laiku pērles. Pat dažādus remontu darbus gruzīni veica vakaros, kad ielās čumēja un mudžēja cilvēku. Nedz vienam, nedz otram netraucēja. Šķita, ka ir gana staigāts, tādēļ nākamajā dienā devāmies ārpus lielpilsētas robežām ar mūsu jauniegūtajiem draugiem – šoferīšiem, kas mūs veda no Tbilisi uz Batumi un atpakaļ. Šoreiz iepazinām nelielu vīndarītavu Shumi, kas iepazīstināja ne tikai ar savu vēsturi, bet arī Gruzijas vīna vēsturi un pagatavošanas metodi. Protams, kas tā par staigāšanu un klausīšanos bez vīna baudīšanas! Lai labāk izprastu atšķirību starp Eiropas un Gruzijas vīniem, ko ietekmē pagatavošanas metode. Pat parastais vīna baudītājs varēja sajust, ka gruzīnu vīns, kas pagatavots pēc gruzīnu metodes, noturot vīnu māla mucās zem zemes, sniedz neierastu garšu buķeti un atklāj iepriekš nesagaršotas vīna nianses. Taču šī vīna darītava neizceļas tikai ar to, ka joprojām ražo vīnu pēc tradicionālās gruzīnu metodes, bet arī pagatavo šašliku cepot uz vīna vīnogulāju zariem. Tā kā mums prātā bija pelde kalnu ezerā, ēdiena baudīšana gāja secen No vīnu darītavas mūsu ceļš veda augstāk kalnā, kur esot ezers. Tad vien maz zinājām, ka pie šī ezera nevar tik viegli piekļūt. Ezeru ieskauj paša viesnīcas teritorija, kurā pēc pulksten 18:00 drīkst atrasties tikai viesnīcas iemītnieki. Taču tas neapturēja mūsu šoferus no ilgas apsargu pierunāšanas, lai ielaiž teritorijā. Ilgā gaidīšana bija to vērta! Nokļūstot pie ezera, pavērās apburošs skats – kalni ieskāva nelielo teritoriju un radīja sajūtu, ka esi nonācis paradīzē, kur valda miers. Viesnīcas īpašnieks bija parūpējies par visu nepieciešamos, lai tās ciemiņiem negribētu to pamest. Bija nodrošināta gan aktīvā, gan mierpilnā atpūta, kā arī viesi varēja netraucēti laiskoties pie ezera vai baseiniem. Saprotams, kādēļ starp viesnīcas viesiem visvairāk bija musulmaņu. Viņi varēja mierīgi, nesteidzoties atpūsties, nedomājot par ikdienas rūpēm. Šī vieta uz to brīdi, ko pavadījām tur, aizgaiņāja pat mazāko domu, ka jau pavisam drīz mūsu ceļojums būs galā un jāatgriežas realitātē. Vēl viena vieta, kur gribētu atkal atgriezties. Ak vai! Tik ātri paskrēja šīs dienas. Ir jau pēdējā – devītā diena. Kamēr pārējie atgūst spēkus, man ar Artūru vēl bija āķis lūpā. Dienas pirmo daļu pavadījām konjaka darītavā un pastaigājoties pa botānisko dārzu. Neesmu brūno dzērienu (konjaku, brendiju, viskiju utt.) cienītāja, taču Artūrs gan ar mirdzumu acīs un aizrautību tvēra visu, ko Shalikashvili pārstāve stāstīja un deva baudīt. Nekas nevar sniegt tik detalizētāku ieskatu, kā pats uzņēmums un tā darbinieki, kas ar tādu entuziasmu stāsta par uzņēmumu un tā produktiem. Nevienā kursā nepastāstīs tik sīki, kā jābauda dzēriens un kā dzēriens atklāj sevi pirms esi paspējis to nobaudīt. Tā nematot pienāca vakars. Somas atkal tika sakravātas un ardievas valdzinošai Gruzijai bija jāsaka. Ak, kā negribējās! Gruzija reibina nevis ar savu vīnu, bet gan ar savu šarmu. Lai gan ceļš tagad ved uz lidostu, lūpu kaktiņi joprojām bija augstu saslieti, lai gan prātā jau skumjas iezagās.
Paldies, Tev, ka mūs uzņēmi un ļāvi iepazīst nelielu daļu, ko tomēr nevar aprakstīt un izstāstīt. Tik vien varam mudināt ikvienu apciemot Tevi un iepazīt. Priecājamies, ka varējām Tevi iepazīt pateicoties Taviem draudzīgajiem un gādīgajiem cilvēkiem, kuri rūpējās par mums un gādāja, lai varam atklāt Tavas skaistākās pērles. Sakām Tev pagaidām ardievas, taču ne uz visiem laikiem. Mēs atgriezīsimies…
0 Comments
|