Piepildītā darba dienu dunā var neatrast laiku, lai saplānotu katru lietu. Pat brīvdienu braucienu maršrutu plānu. Taču, pateicoties mātei Google, ievadot pareizos atslēgas vārdus, uzgāju manakarte.lv – vietne, kas piedāvā iepriekš sagatavotus brīvdienu maršrutus tūrismam Latvijas teritorijā un tādējādi veicināt Latvijas tūrisma attīstību. Tā teikt – aizņemtajiem vai sliņķiem bez liekas galvas laušanas doties iepazīt dzimteni. Aplūkojot piedāvātos maršrutus, secinu, ka ir atlasītas vietas, ko tik viegli meklējot tīmeklī neatrastu. Kafija sagatavota, aidā braucienā! Pirmā pietura – Garkalnes armijas bāze. Bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) armijas bāze atrodas dabas liegumā “Garkalnes meži”. Tur atrodamas pamestas būves – angāri un noliktavas. Šur tur ir manāms arī pilnīgi sabrukušās un mātes Dabas “apēstās” ēku atliekas. Izstaigājot bijušās armijas bāzes teritoriju, var apbrīnot ne tikai to, cik plaša tā reiz bijusi, bet arī to, cik skaista daba šeit it. Liegums ietilpst Piejūras ģeobotāniskajā rajonā. Liegums tika izveidots 2004. gadā ar mērķi aizsargāt zaļās vārnas regulāras ligzdošanas vietu, kas ir lielākā Latvijā (apmēram 20-25% no visas populācijas). Pacietīgākie varēs šeit pamanīt 11 putnu sugu pārstāvjus un izbaudīt, cik daiļa un dažāda ir augu un koku, krūmāju valstība Vienīgi žēl, ka pamestās ēkas ir piegružotas – izmestas riepas, alkoholisko dzērienu pudeles un citi atkritumi. Kad kājas izkustinātas un neliela rītas rosme izpildīta, laiks sēsties dzelzs rumakā un doties tālāk – uz Tumšupes armijas bāzi un Plānupes radiosakaru centru “Priede”. Taču pirms tam tiek piestāts pie vienas pamestas ēkas ceļa malā. Grūti saprast – vai kāds iegādājies vai arī nē, jo plakāts par to, ka pārdod īpašumu ir palicis, bet vēja pabojāts. Māja skaista, bet laika zobs un gādīga saimnieka nebūšana atstājusi uz tās iespaidu. Ir grūti izvēlēties, vai tādu māju saglabāt vai tomēr nojaukt un celt jaunu, jo atjaunošana var prasīt gana daudz līdzekļu, kā arī nav viss ar acīm redzams. Iespējams, ka ir nepieciešams vairāk darba, nekā acis samana. Viegli bija atrast armijas bāzi, jau ceļa sākumā bija manāma pirmā pamestā ēka, kas kļuvusi par atkritumu izgāztuvi. Izskatās, ka katrs tur izmetis to, ko nav vēlējies nodot atkritumu apsaimniekotājiem. Nu ja – tad jau būs jāver vaļā maciņš. Mazliet tālāk pabraucot – nonāku pie galvenā objekta. Bunkura. No ārpuses viegli pamanāma ieeja. Sperot soli iekšā, paliek ar vien tumšāk un tumšāk. Arī atrodami dažādi atkritumu un pārpalikumi no paša bunkura. Var nojaust, ka tas ir liels, ar lielu azartu un telefonu, kas kalpo kā lukturītis, dodos iekšā. Līdz brīdim, kad nonāku līdz lielākai telpai. Dikti gribas aplūkot, bet ne šoreiz. Mazliet bīstos – nevar zināt, cik ledus ir biezs, kurā brīdī pavasara siltums būs to jau atkausējis, cik dziļš ir zem ledus. Lasīts, ka var būt ne tikai caurumi, bet ar lūkas. Lai gan sevi uzskatu par tīri labu peldētāju, negribas izbaudīt ledus auksto ūdeni, it īpaši, ka varētu sapīties un apskādēt sevi. Var manīt, ka ledū iesaluši dažādi maisi, kannas, trepes un mēbeļu atlūzas. Varbūt, varbūt, kad būs pilnīgs YOLO (You only live once jeb Tu dzīvo tikai vienu reizi), tad došos, lai izpētītu katru bunkura stūrīti. Izraususies ārā no bunkura, apstaigāju to virspusi – palielu uzkalnīti. Visnotaļ palielu teritoriju bunkurs aizņem. No dažām lūkām var manīt, ka stiepjas 2 stāvus. Iespējams, ka ir vēl dziļāk, bet ūdens traucē kārtīgi saskatīt. Nākamais objekts – Plānupes radiosakaru centru “Priede”. To tik viegli neatrast. Iesaku izmantot manakarte.lv iespēju līdz objektam nokļūt ar Google Maps palīdzību. Tas dikti palīdzēs. Un galvenais turēties ūdens tilpnes tuvumā un acīgi vērot, kur paveras bebru radītais dambis. Kad tas samanīts, tik jāsoļo pāri. Pirms tam jāparūpējas, lai kājās uzautas ūdens izturīgi apavi, jo kājas var samirkt. Tad, mazliet pamaldoties starp pāris krūmiem un kociņiem, acis mana Geocaching logo. Bingo! Ir īstā vieta. Uzmanīgi noņemot vāku un nokāpjot pa trepītēm, nonāku mazā telpā. Nekā daudz, ko aplūkot, bet apbrīnojami, ka pēc visiem šiem gadiem ir parūpēts, lai varētu aplūkot to. Pazemes sakaru centru sāka būvēt 1978. gadā un jau pēc diviem gadiem tā darbojās. Tās mērķis bija būt par mūsdienīgu un kombinētu radiosakaru centru, kas varētu darboties gan PSRS Aizsardzības ministrijas radio apraides sistēmā, gan PSRS Transporta ministrijas sistēmā, gan kā rezerves sakaru punkts LPSR dzelzceļa satiksmes vadībai. Kad arī tas aplūkots, pa ceļam uz Mālpils pienotavu, tiek aplūkotas Zviedru baznīcas drupas – tas, kas palicis pāri no 17. gadsimtā celtās zviedru baznīcas. Tā celta no laukakmeņiem, mūrētajai celtnei redzamas logu apmales un stūru krustojumi, kā arī krusta zīme darināti no Allažu šūnakmens. Ap baznīcu bijusi viduslaiku kapsēta. Tagad tai apkārt ir tikai privātīpašumi un baznīcu pamazām noārda laika zobs. Nokļūstot Mālpils pienotavā, nav skaidrs, vai drīkst vai nedrīkst pa tās teritoriju staigāt. Ja jau vārti nav slēgti, tad jau drīkst. Mierīgi to izstaigājot, var redzēt, ka tajā joprojām notiek darbība. Kaut kas ir atjaunots, kaut kas atstāts aizmirstībai, kaut kas jauns uzcelts. Mālpils pienotava 1923. gadā tika uzbūvēta Sudas upes krastā ar sviesta un siera ražotnēm. Jau pavisam drīz – 1938. gadā pēc pārstrādātā piena daudzuma tā bija viena no lielākajām pienotavām Latvijā. Kara laikā daļa no ēkām kompleksā tika iznīcinātas, taču tas nav atturējis to atjaunot un atsākt darbību. Dodoties tālāk no pienotavas uz bijušo Mālpils skolu, tika nobraukts garām Mālpils muižai. Pa tās teritoriju staigā cilvēki, bet tikai par teritoriju. Tādēļ tiek nolemts, ka to aplūkos, kad tā būs atvērta, kā arī diena nepielūdzami tuvojas tumsai, bet ir divi objekti, ko dikti, jo dikti gribas izstaigāt. Viena no tām – Mālpils veco skolu. Piebraucot pie tās, šķiet, ka tā ir atstāta aizmirstībai, taču ieejot iekšā, redzams, ka kaut kas notiek. Tiek noņemtas grīdas segums, atstājot 1899. gadā celtās ēkas starpstāvu balstus un sijas. Tajā izskolojošas vairākas paaudzes mālpiliešu paaudzes, taču 1981./1982. mācību gads bija pēdējais šajā skolā un kopš tā laika bijusī skolas ēka atstāta aizmirstībai. Kad pārbaudīts līdzsvars staigājot pa skolas sijām, jādodas uz pēdējo apskates vietu – atpūtas centru “Alfa”. Sākumā var šķist, ka jādodas uz tirdzniecības centru “Alfa”, Rīgā, jo tas kādam savā veidā ir kā atpūtas vieta, bet nē. Pāris kilometrus no Mālpils, ne pārāk nomaļā vietā, starp dažiem privātīpašumiem, no pabieza meža pudura paviz sarkana ķieģeļa ēka. Daļa no lielā ēku kompleksa. Liela un vairākos stāvos. Daudz un dažādu izmēra telpas, nepabeigtas un dažviet brūkošas. Zināms, ka pamestais ēku komplekss bija paredzēt kā PSRS Elektroniskās rūpniecības ministrijas atpūtas centrs “Alfa”. Diemžēl pat urķējoties pa plašajām tīmekļa ārēm, netiek atrasta sīkāka informācija. Taču tā lielums liek domāt, ka šajā paredzētajā atpūtas centrā bija padomāts par visu – atpūsties, izklaidēties un uzlabot veselību. Atpūtas kompleksa izstaigāšanai aizrit gana daudz laika, ka nemanot piezogas saulriets.
Tik daudz izstaigāts, kājas pārgurušas, bet gars uzmundrināts. Ierāpot mašīnā un ripināties mājup. Brīnišķīgs izbrauciens. Paldies, manakarte.lv par izveidoto maršrutu!
0 Comments
Šķiet, ka šobrīd, kad pavasaris nomaina ziemu, arī organismā notiek pārmaiņas – lielāka miegainība, nevēlēšanās dikti daudz un aktīvi kustēties. Taču nedrīkst ļauties šim slinkumam. Labāk vēlāk izbraukt, nekā vispār neizkustēties. Ja ierasti bija doties uz no Rīgas patālākiem nostūriem, tad šoreiz – tuvāk Rīgai. Līdzņemšanas kafija paņemta, lecam mašīnā un aiziet! Nobraukti 35 km un tiek sasniegts pirmais apskates objekts – Ropažu Livonijas ordeņa pilsdrupas. Vēstures avotos pils tika minēta 1322. gadā. Tā bija kā cietoksnis Rīgas aizsardzībai posmā starp Ādažu pili un Salaspili. Taču jau 1559. gadā pili nodedzināja Maskavijas karaspēks. 17. gadsimta sākumā kādu laiku pilī mitinājās cilvēki, bet pēc tam tā tika pamesta, pilsmūri noārdīti un akmeņi izmantoti jaunu ēku celtniecībā. Saelpojoties svaigu gaisu un mazliet izstaipot muskuļus, tiek izstaigāts nākamais maršruta punkts – Lielie Kangari, kas ir lielākais osu valnis jeb grēda Latvijā, kā arī tāda paša nosaukuma dabas liegums. Grēdas relatīvais augstums svārstās no 10 līdz pat 27 metriem. Absolūtais augstums sasniedz 78 metrus virs jūras līmeņa. Pats augstākais posms, ko parasti saprot un apzīmē ar vārdu salikumu “Lielie Kangari” ir aptuveni 7 kilometrus garš. Galvenās teritorijas dabas vērtības ir:
Liegumā ietilpst arī Lielais Kangaru purvs un Kangaru ezers. Pati dabas taka ir nepilnus 2 kilometrus gara ar vairākām izbūvētām platformām ainavas vērošanai un skatu torni. Takā ir iespēja ne tikai pastaigāties, bet arī kārtīgi izvingroties un izkustēties veselības maršrutā – ik pa brīdim pie takas izvietots informatīvie ziņojuma dēļi ar vingrojumu pamācībām. Visas takas garumā ir iespēja izzināt un iepazīt dabas liegumā mītošos augus, uzzināt par mītiskām būtnēm, kuras dzīvojušas Lielajos Kangaros un parādībām dažādos lieguma stūros. Jāsaka, ja šajā laikā gribas pabūt tur, kur mazāk cilvēku, tad šo vietu neieteiktu apmeklēt. Ļoti daudz cilvēku to apmeklēja, vajadzēja pat gaidīt, lai uzkāptu lielajā skatu tornī. Dodoties aplūkot veco Suntažu dzelzceļu staciju, neplānoti tiek aplūkotas Suntažu pareizticīgo baznīcas drupas. Dievnams tika uzcelts 1864. gadā. Sākotnēji tas bija divstāvu mūra ēka ar saimniecības ēkām. Taču 1909. gadā uzcelta jauna ķieģeļu baznīca eklektisma stilā no sarkaniem ķieģeļiem ar sīpolveidīgajiem kupoliem. Pēc Otrā pasaules kara baznīca vairs netiek izmantota un pamazām sabrūk, nespējot pretoties nedz laika zobam, nedz ļaunprāšu izdarībām. Turpinājums tālāk uz plānoto apskates objektu – bijušo Suntažu dzelzceļu staciju un tiltu pār Mazo Juglu, kas atrodas tur pat netālu. Suntažu stacija tika atklāta 1935. gadā līdz ar dzelzceļa līnijas Rīga – Ērgļi posma līdz Suntažiem atklāšanu. Toties pati divstāvu stacijas mūra ēku tika celta 1937. gadā. Taču sākotnējā stacijas ēka gājusi bojā kara laikā, kā arī nav saglabājies arī 1939. gadā celtais ūdenstornis. Pēc kara, 1948. gadā, uzbūvēta jauna, mazāka stacijas ēka, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Stacijā bija trīs sliežu ceļi, bet īsi pirms slēgšanas un sliežu demontāžas bija divi. Stacija tika slēgta un sliedes nojauktas 2009. gadā. Pagājušā gada vasaras beigās ēka tika izlikta izsolei. Šobrīd ēka netiek izmantota. Ir redzams, ka tajā notiek kādi darbi – iznesti būvgruži, aiznaglotas logi un aizslēgtas durvis. Tur pat, netālu no stacijas, ir tilts par Mazo Juglu. Var līdz tai aiziet, nav vērts to meklēt ar Waze palīdzību. Waze aizvedīs uz pavisam citu, kuru arī ir vērts aplūkot. Pēc sliedes demontāžas tilts pamazām sabruka – nebija drošākā vieta, kur pārvietoties, lai šķērsotu upi. Taču šobrīd tilts ir atjaunots un izveidots speciāli gājējiem. Pošoties uz mājupvirzienā, tiek aplūkots pēdējais objekts – Ķeguma Krusta kalns, kas atrodas pie Ķeguma kapiem. Pirmais krusts uzstādīts 1997. gada 20. jūnijā – sešus metrus augsts priedes koka krusts. Dziednieki šo vietu uzskata par senču svētvietu ar īpašu enerģētisku starojumu, jo visi pakalni ir pārklāti akmeņiem, un zinātāji stāsta, ka pašā augstākajā kalnā tie ir izvietoti tādā kā kāsī. Zinātnieki šajā apvidū konstatējuši neparastu enerģiju. Kad viss izstaigāts, puncis par sevi dara zināmu. Labi, ka savlaicīgi tika sarūpēts par mielastu, ko pagatavot svaigā dabā virs ugunskura. Šobrīd aši knaši aizņem publiski pieejamās grila vietas, taču, ja labi meklē, var atrast ļoti mīlīgu, skaistu un no burzmas noslēptu vietiņu pie Lejas ezera, kur atklāt ārā-gaļas-cepšanas sezonu. Miers un klusums. Putnu trallināšana, maigs vēja glāsts, uguns sprakstēšana un garda ēdiena aromāts. Tik lielisks veids, kā uzlādēties jauniem darbiem, izaicinājumiem un sapņiem.
|