Piepildītā darba dienu dunā var neatrast laiku, lai saplānotu katru lietu. Pat brīvdienu braucienu maršrutu plānu. Taču, pateicoties mātei Google, ievadot pareizos atslēgas vārdus, uzgāju manakarte.lv – vietne, kas piedāvā iepriekš sagatavotus brīvdienu maršrutus tūrismam Latvijas teritorijā un tādējādi veicināt Latvijas tūrisma attīstību. Tā teikt – aizņemtajiem vai sliņķiem bez liekas galvas laušanas doties iepazīt dzimteni. Aplūkojot piedāvātos maršrutus, secinu, ka ir atlasītas vietas, ko tik viegli meklējot tīmeklī neatrastu. Kafija sagatavota, aidā braucienā! Pirmā pietura – Garkalnes armijas bāze. Bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) armijas bāze atrodas dabas liegumā “Garkalnes meži”. Tur atrodamas pamestas būves – angāri un noliktavas. Šur tur ir manāms arī pilnīgi sabrukušās un mātes Dabas “apēstās” ēku atliekas. Izstaigājot bijušās armijas bāzes teritoriju, var apbrīnot ne tikai to, cik plaša tā reiz bijusi, bet arī to, cik skaista daba šeit it. Liegums ietilpst Piejūras ģeobotāniskajā rajonā. Liegums tika izveidots 2004. gadā ar mērķi aizsargāt zaļās vārnas regulāras ligzdošanas vietu, kas ir lielākā Latvijā (apmēram 20-25% no visas populācijas). Pacietīgākie varēs šeit pamanīt 11 putnu sugu pārstāvjus un izbaudīt, cik daiļa un dažāda ir augu un koku, krūmāju valstība Vienīgi žēl, ka pamestās ēkas ir piegružotas – izmestas riepas, alkoholisko dzērienu pudeles un citi atkritumi. Kad kājas izkustinātas un neliela rītas rosme izpildīta, laiks sēsties dzelzs rumakā un doties tālāk – uz Tumšupes armijas bāzi un Plānupes radiosakaru centru “Priede”. Taču pirms tam tiek piestāts pie vienas pamestas ēkas ceļa malā. Grūti saprast – vai kāds iegādājies vai arī nē, jo plakāts par to, ka pārdod īpašumu ir palicis, bet vēja pabojāts. Māja skaista, bet laika zobs un gādīga saimnieka nebūšana atstājusi uz tās iespaidu. Ir grūti izvēlēties, vai tādu māju saglabāt vai tomēr nojaukt un celt jaunu, jo atjaunošana var prasīt gana daudz līdzekļu, kā arī nav viss ar acīm redzams. Iespējams, ka ir nepieciešams vairāk darba, nekā acis samana. Viegli bija atrast armijas bāzi, jau ceļa sākumā bija manāma pirmā pamestā ēka, kas kļuvusi par atkritumu izgāztuvi. Izskatās, ka katrs tur izmetis to, ko nav vēlējies nodot atkritumu apsaimniekotājiem. Nu ja – tad jau būs jāver vaļā maciņš. Mazliet tālāk pabraucot – nonāku pie galvenā objekta. Bunkura. No ārpuses viegli pamanāma ieeja. Sperot soli iekšā, paliek ar vien tumšāk un tumšāk. Arī atrodami dažādi atkritumu un pārpalikumi no paša bunkura. Var nojaust, ka tas ir liels, ar lielu azartu un telefonu, kas kalpo kā lukturītis, dodos iekšā. Līdz brīdim, kad nonāku līdz lielākai telpai. Dikti gribas aplūkot, bet ne šoreiz. Mazliet bīstos – nevar zināt, cik ledus ir biezs, kurā brīdī pavasara siltums būs to jau atkausējis, cik dziļš ir zem ledus. Lasīts, ka var būt ne tikai caurumi, bet ar lūkas. Lai gan sevi uzskatu par tīri labu peldētāju, negribas izbaudīt ledus auksto ūdeni, it īpaši, ka varētu sapīties un apskādēt sevi. Var manīt, ka ledū iesaluši dažādi maisi, kannas, trepes un mēbeļu atlūzas. Varbūt, varbūt, kad būs pilnīgs YOLO (You only live once jeb Tu dzīvo tikai vienu reizi), tad došos, lai izpētītu katru bunkura stūrīti. Izraususies ārā no bunkura, apstaigāju to virspusi – palielu uzkalnīti. Visnotaļ palielu teritoriju bunkurs aizņem. No dažām lūkām var manīt, ka stiepjas 2 stāvus. Iespējams, ka ir vēl dziļāk, bet ūdens traucē kārtīgi saskatīt. Nākamais objekts – Plānupes radiosakaru centru “Priede”. To tik viegli neatrast. Iesaku izmantot manakarte.lv iespēju līdz objektam nokļūt ar Google Maps palīdzību. Tas dikti palīdzēs. Un galvenais turēties ūdens tilpnes tuvumā un acīgi vērot, kur paveras bebru radītais dambis. Kad tas samanīts, tik jāsoļo pāri. Pirms tam jāparūpējas, lai kājās uzautas ūdens izturīgi apavi, jo kājas var samirkt. Tad, mazliet pamaldoties starp pāris krūmiem un kociņiem, acis mana Geocaching logo. Bingo! Ir īstā vieta. Uzmanīgi noņemot vāku un nokāpjot pa trepītēm, nonāku mazā telpā. Nekā daudz, ko aplūkot, bet apbrīnojami, ka pēc visiem šiem gadiem ir parūpēts, lai varētu aplūkot to. Pazemes sakaru centru sāka būvēt 1978. gadā un jau pēc diviem gadiem tā darbojās. Tās mērķis bija būt par mūsdienīgu un kombinētu radiosakaru centru, kas varētu darboties gan PSRS Aizsardzības ministrijas radio apraides sistēmā, gan PSRS Transporta ministrijas sistēmā, gan kā rezerves sakaru punkts LPSR dzelzceļa satiksmes vadībai. Kad arī tas aplūkots, pa ceļam uz Mālpils pienotavu, tiek aplūkotas Zviedru baznīcas drupas – tas, kas palicis pāri no 17. gadsimtā celtās zviedru baznīcas. Tā celta no laukakmeņiem, mūrētajai celtnei redzamas logu apmales un stūru krustojumi, kā arī krusta zīme darināti no Allažu šūnakmens. Ap baznīcu bijusi viduslaiku kapsēta. Tagad tai apkārt ir tikai privātīpašumi un baznīcu pamazām noārda laika zobs. Nokļūstot Mālpils pienotavā, nav skaidrs, vai drīkst vai nedrīkst pa tās teritoriju staigāt. Ja jau vārti nav slēgti, tad jau drīkst. Mierīgi to izstaigājot, var redzēt, ka tajā joprojām notiek darbība. Kaut kas ir atjaunots, kaut kas atstāts aizmirstībai, kaut kas jauns uzcelts. Mālpils pienotava 1923. gadā tika uzbūvēta Sudas upes krastā ar sviesta un siera ražotnēm. Jau pavisam drīz – 1938. gadā pēc pārstrādātā piena daudzuma tā bija viena no lielākajām pienotavām Latvijā. Kara laikā daļa no ēkām kompleksā tika iznīcinātas, taču tas nav atturējis to atjaunot un atsākt darbību. Dodoties tālāk no pienotavas uz bijušo Mālpils skolu, tika nobraukts garām Mālpils muižai. Pa tās teritoriju staigā cilvēki, bet tikai par teritoriju. Tādēļ tiek nolemts, ka to aplūkos, kad tā būs atvērta, kā arī diena nepielūdzami tuvojas tumsai, bet ir divi objekti, ko dikti, jo dikti gribas izstaigāt. Viena no tām – Mālpils veco skolu. Piebraucot pie tās, šķiet, ka tā ir atstāta aizmirstībai, taču ieejot iekšā, redzams, ka kaut kas notiek. Tiek noņemtas grīdas segums, atstājot 1899. gadā celtās ēkas starpstāvu balstus un sijas. Tajā izskolojošas vairākas paaudzes mālpiliešu paaudzes, taču 1981./1982. mācību gads bija pēdējais šajā skolā un kopš tā laika bijusī skolas ēka atstāta aizmirstībai. Kad pārbaudīts līdzsvars staigājot pa skolas sijām, jādodas uz pēdējo apskates vietu – atpūtas centru “Alfa”. Sākumā var šķist, ka jādodas uz tirdzniecības centru “Alfa”, Rīgā, jo tas kādam savā veidā ir kā atpūtas vieta, bet nē. Pāris kilometrus no Mālpils, ne pārāk nomaļā vietā, starp dažiem privātīpašumiem, no pabieza meža pudura paviz sarkana ķieģeļa ēka. Daļa no lielā ēku kompleksa. Liela un vairākos stāvos. Daudz un dažādu izmēra telpas, nepabeigtas un dažviet brūkošas. Zināms, ka pamestais ēku komplekss bija paredzēt kā PSRS Elektroniskās rūpniecības ministrijas atpūtas centrs “Alfa”. Diemžēl pat urķējoties pa plašajām tīmekļa ārēm, netiek atrasta sīkāka informācija. Taču tā lielums liek domāt, ka šajā paredzētajā atpūtas centrā bija padomāts par visu – atpūsties, izklaidēties un uzlabot veselību. Atpūtas kompleksa izstaigāšanai aizrit gana daudz laika, ka nemanot piezogas saulriets.
Tik daudz izstaigāts, kājas pārgurušas, bet gars uzmundrināts. Ierāpot mašīnā un ripināties mājup. Brīnišķīgs izbrauciens. Paldies, manakarte.lv par izveidoto maršrutu!
0 Comments
Leave a Reply. |