Brīvdienu braucienā uz Alūksni, pa ceļam aplūkojot divas pamestās vietas, āķis bija lūpā! Kāda vēl ēka Latvijā ir pamesta, bet brīvi pieejama, lai to aplūkotu? Pēc nelielas urķēšanās pa interneta dzīlēm, tika atrasta nākamais gala mērķis: Bauskas pusē atrodamā pērle – Kaucmindes muižas pils. Mazliet par šo muižas pili – tam ir interesants stāsts. Muižas pils tika veidots, pakāpeniski apvienojot vairākus zemes īpašumus. Vēstures liecības vēsta, ka piedzīvojusi dažādus saimniekus, kas pilnveidoja un izkrāšņoja gan pašu ēku, gan tai pieguļošo teritoriju. Tajā dzīvojuši ne tikai lieli kungi, bet 20. gadsimta sākumā tajā tika izveidota mājturības skola, no kuras, kā mēļo, mācījās izslavētās kaucmindietes. Vēlāk Kaucmindes muižas pilī atradās slimnīca, bērnudārzs un lauksaimniecības tehnikums. Lai gan šobrīd muižas pils ir privātīpašums, tas ir ļoti nolaists. Pamests. Redzams, ka to apskādējis gan laika zobs, gan ļaunprāši, jo nav ne mazākās grūtības tajā iekļūt. Protams, sirds mazliet sažņaudzas, ka cilvēki, kas nespēj novērtēt kultūras mantojumu, taču priecē, ka ir iespēja aplūkot to – gan to, kas saglabājies no ēkas celšanas pirmsākumiem, gan to, kas pārveidots laika gaitā un nepieciešamības dēļ. Tajā saglabāts gan sākotnējais plānojums, gan izveidots jauns. Apbrīnojami, ka laika zoba dēļ, tai skaitā arī tas, ka cauro jumtu dēļ joprojām redzams, ka izmantoti kvalitatīvi materiāli un tehnoloģija. Vietās, kur grīda nebija uzlauzta vai pārklāta ar citu grīdas seguma materiālu, parkets spītīgi joprojām pretim visam, kas cenšas izdarīt tam skādi. Mana vājība – podiņkrāsnis. Tās vienmēr apbrīnoju. Gan tās, kas vienkārši uzbūvētas, gan tās, kas kaut kādā veidā izkrāšņotas. Žēl, ka kādi ļaunprāši ir tos apskādējuši, pat iznīcinājuši. Ejot cauri istabām, gaiteņiem, pa kāpnēm, lūkojoties uz arkām, lodziņiem un dekoriņiem, spēju iztēloties, kāds daiļums tas bija. Žēl, ka tas tagad aiziet postā. Vietām redzams, ka esošie vai iepriekšējie muižas pils saimnieki ir centušies saglabāt ēku, uzstutējot balstus, bet ar katru mirkli, pamazām tā aiziet nezūdībā. Cerams, ka muižas pilij būs gādīgi saimnieki, kas atjaunos tās daili! Kad muižas pils izstaigāta un sastapti vēl citi muižas pils aplūkotāji, tika izmantota vēl esoša dienas gaisma, lai izstaigātu Bauskas apkārtni. Pirmais punkts pēc Kaucmindes muižas pils - Bornsmindes klintis. Viens no Latvijas dabas retumiem – dolomīts. Tas ir viens no galvenajiem mehāniski izturīgu akmens materiālu avotiem Latvijā, ko galvenokārt izmanto šķembu ražošanai. No tā var ražot būvkaļķi un dolomīta miltus. Tas ir piemērots arī kā būvakmens vai apdares materiāls. Tas ir ne tikai lietderīgs, bet arī valdzina ar savu daili Lielupes krastā. Protams, var piebraukt pie vietas, lai spertu pāris soļus nokļūšanai pie Lielupes un aplūkotu klintis, taču iesaku auto novietot netālu no Bornsmindes muižas, lai izstaigātu muižas teritoriju. Nebija iespējams izstaigāt pašu muižu, jo tā bija stingri ar koku dēļiem aizvērta ciet. Lai gan ziņkāre bija liela, tomēr cienu to, ka īpašnieki vēlas, lai tajā neiekļūti tādi, kas varētu nodarīt nevajadzīgu skādi. Vēl saules gaisma nebija zudusi, tādēļ tika izmantota iespēja izstaigāt Bauskas pils parku. Lai gan jau atkusnis bija padarbojies, tomēr vietām bija ledus, liedzot ātri izstaigāt teritoriju. Tomēr varēja apbrīnot tās plašumu un skaistumu, kas pavērās apkārt un vietu, kur Musa satiekas ar Mēmeli, lai izveidotu Lielupi. Satumstot un nostaigājot vairāk kā 10 000 soļus, puncis ziņoja, ka ir laiks to piepildīt ar kādu gardumu. Protams, pandēmijas laiks radījis ierobežojumus – nevar ieiet pirmajā kafejnīcā vai restorānā, lai mielotos ar ēdienu. Tomēr nebija vēlmes našķoties ar benzīntankā piedāvāto. Kafejnīca “Taverna” nepiedāvāja līdzņemšanai, tomēr tās māsa “Tornis” gan atļāva piebraukt, lai ieietu un pasūtītu līdzņemšanai gardumus. Jāsaka, ka nežēlo ar ēdiena daudzumu. Ja ir iespēja izvēlēties pusporciju, iesaku to darīt. Vai arī ņemt pilno porciju un dalīties ar kādu, jo reti kuram būs gana liels puncis, lai pilno porciju iestūķētu tajā. Kas vēl jāliek aiz auss – norēķināties var tikai ar skaidru naudu, tādēļ laicīgi jāparūpējas, lai makā tāda būtu. Vairāk kā 160 km nobraukti, vairāk kā 10 tūkstoši soļi nostaigāti – brīnišķīgs vienas dienas ceļojums, lai izvēdinātu galvu, atklātu un novērtētu Latvijas daili un slēptās pērles. Kura, Tavuprāt, ir skaistākā vieta, ko aplūkot Bauskas pusē?
0 Comments
Kad sola lielo aukstumu, tad nevis jāieritinās vēl vienā segā, bet gan jādodas medīt vēl lielāki mīnusi. Kur to Latvijā izdarīt? Protams, viena no zināmākām vietām – Alūksnes puse. Pirms došanās tajā virzienā, ir jāaplūko, kādas apskates vietas tur ir pieejamas. Pa ausu galam bija dzirdēta – bijušo padomju armijas kodolraķešu bāze “Zeltiņi”. Pēc tam – mazliet Alūksni jāaplūko, ja kājas nebūs nosalušas. Tad, ja būs laiks, tad atpakaļ ceļā uz mājām – vēl kādu objektu. Ja būs laiks… Ceļš ir pasakains, jo pa nakti bija kārtīgi nosnidzis – lauki klāti ar baltu sniega segu, koki saliekušies no sniega smaguma. Taču skaisti! Apbrīnojot skaisto Vidzemes ainavas ātri vien tiek pievarēti 187 km līdz kodolraķešu bāzei “Zeltiņi”. Spēkratu novietojam netālu no Ļeņina skulptūras. Precīzāk – viņa galvas. Un iekšā starp kokiem. Lai sākas ložņāšana. Aši vien atradām pirmo objektu, ko aplūkot. Pēc veidola – šķiet, ka maza izmēra angārs. Nebijām pirmie visi. Izskatījās, ka kāds ir rīkojis kādu mini rave ballīti. Apkārt mētājas dažādu alkohola pudeles un bundžas. Dodoties tālāk, tiek uzieti arī cita izmēra angāri un citas ēkas. Dažās varēja ieiet un aplūkot, citās nē – tās bija aizslēgtas. Nu ne ko. Atpakaļ ceļā uz Alūksni piestājām pie pamestajām ēkām – iespējams, ka tās bija kazarmas un citas kara bāzei dzīvojamās un stratēģiskās vietas. Izstaigājot tās, varēja mazliet apbrīnot, cik salīdzinoši labi saglabājušas – nav ne iestiklotu logu vai kā citādi aizdarīti logi un durvis, kas liegtu laikapstākļiem ietekmēt ēku konstrukcijas. Protams, bija jāpielūko, kur kāju sper, jo šur tur bija ielūzuši dēļi. Vai tas bija laika zobs vai kāda ļaunprāša veikums – to neuzzināsim. Noteikti šeit jāatgriežas, bet siltākā laikā un jāņem līdzi gids. Gids, iespējams, parādīs kādas vietas, ko pašu spēkiem neuzgājām, kā arī varētu sīkāk par bāzi pastāstīt. Izstaigājot ēkas, radās dažādi jautājumi – kas tā par ēku, kas te mitinājās vai kas notika, kādēļ tāds plānojums un tamlīdzīgi. Kad jau bija gana satumsis un snīpji bija nosaluši sārti, nepilnu pusstundu braucienā nokļuvām Alūksnē, kur samedīt vakariņas, atgūt enerģiju izguļoties un sasildoties. Pateicoties nogurumam, rīt ātri pienāca. Kad brokastis tika ieturētas, devāmies aplūkot Alūksnes muižas parku, kur uzrāpāmies pa stāvu nogāzi līdz pašam paša Tempļa kalna augšienei, kur stalti joprojām gozējās rotonda veidotais Slavas templis. Caur sniegu kupenām izbridām līdz skatu tornim, taču tajā brīdī bija slēgts. Zinot, ka man ir nežēlīgas bailes no augstuma, biju gatava tajā uzkāpt. Bet nekā! Arī izbrauciens pa trosi pāri ezeram ziemā nebija iespējams. Nekas. Kaut kad, būs siltāks laiks. Zinu, ka spiegšu kā maza meitene, bet es vēlos to izdarīt. Tā nu uzmanīgā, bet raitā solī nogājām pa 101 pakāpienu trepēm līdz pašam ezeram. Lai gan manīju, ka pār ezeru droši staigā cilvēki, es neuzdrošinājos. Nemaz nevilināja doma, ka varētu pēkšņi ielūzt un nonākt ledaini aukstā ūdenī. Tādēļ priekšroku devu tiltiņam. Kad kārtīgi izstaigāts, bija laiks doties mājas virzienā. Bija vēl diezgan gaišs, tādēļ tika sameklēta vēl viena vieta, ko aplūkot pa ceļam uz mājām – pamesto Galgauskas baznīcu. No Alūksnes bija jādodas apmēram 61 km no Alūksnes. Tā noslēpta mežu biezoknī. Ceļš bija ļoti daiļš – viss sniegots, bet bīstams. Apsnigušais ceļš un dziļie grāvi mudināja uzmanīgi braukt, ne mirkli nenovēršot acis no ceļa. Grāvji bija tik dziļi, ja tajā iebrauktu ar dupsi gaisā, neviens, kurš brauktu garām, nepamanītu, ka kāds tajā ir iebraucis un ir nepieciešama palīdzība. Uzmanīgi braucot, nonācām galamērķī. Nespēju pat šobrīd aprakstīt to daili, kas pavērās no iebrukušās baznīcas. Apkārt tāds miers un klusums. Varēja dzirdīt katru soli, katru elpu vilcienu. Līdzīgi kā raķešu bāzē, arī šeit vajadzēja lūkot, kur kāju spert, jo dažās vietās grīda bija iebrukusi. Apkārt, dažādās vietās, bija izvietotas svecītes, svētbildes un grāmatas. Lai gan tā bija baznīca, sajūtas bija mazliet neomulīgas. Šķita, ka tur ir bijuši personas, kas centušies veikt kaut kādus rituālus. Taču, lai gan baznīca ir pamesta un manāms laika zobs un ļaunprāšu veikumi, varēja iztēloties, cik savā laikā šī pareizticīgo baznīca bija grezna. Vienkārša, bet grezna. Kad baznīca un tās teritorija bija izstaigāta, laiks bija doties mājup. Cik sagurusi biju dodoties Alūksnes virzienā, tik enerģijas pilna biju dodoties mājup. Ja ziemas periodā tik ātri nesatumstu, noteikti vēl kāda vieta mājupceļā tiktu aplūkota. Taču nekas. Ja tik ātri visu aplūkotu, ātri vien nebūtu vietu, kurp doties. Salīdzinot ar iepriekšējās brīvdienas ceļojumu, šoreiz tika aplūkotas mazāk vietu, taču daudz ilgāk un kārtīgāk. Kā arī dažās vietās noteikti vēlreiz atgriezīšos. Vai Tu esi apmeklējis un izstaigājis kādu no šīm vietām? Kurā Tu vēlētos atgriezties?
Katram mākonītim ir zelta maliņa, tai skaitā arī pandēmijai. Laikā, kad ierastās izklaides vietas ir aizvērtas, jāizkāpj no ierastās komforta zonas – jālūko, kurp doties sevi izklaidēt. Jāizplāno, kurp doties, kur nebūtu pārāk daudz cilvēku. Taču, ja arī būs, tad vismaz varētu ievērot distanci. Šo brīvdienu apceļošanas maršruts ir Vidzeme. Precīzāk – Cēsu puse. Maršruts: Rīga – Ānfabrikas klintis un pagrabi – Zvārtes iezis – kamieļu parks “Rakši” – Cīrulīšu dabas takas – Raunas Staburags – Raunas pilsdrupas - Sedas purvs – Rīga. Vien nieka stundas brauciena attālumā no Rīgas tiek sasniegtas Ānfabrikas klintis un pagrabi. Viens no apbrīnojamiem apskates objektiem Līgatnē, jo klintis valdzina ne tikai ar savu iesarkano krāsu, bet arī to, kā cilvēki tajos izveidojuši pagrabus, kuros uzglabāt vīnu un citus gardumus. Daļa pagrabu ir pamesti, taču daži joprojām tiek izmantoti. Paveicās, ka visnotaļ ātri savlaicīgi ieradāmies, jo varēja izstaigāt bez drūzmēšanās. Dodoties prom, autostāvvieta bija diezgan piepildīta. Pirms došanās prom, iesaku ieiet arī Līgatnes vīna darītavas veikaliņā. Šarmantā veikaliņa darbiniece ne tikai izklāstīs par vīniem, lai spētu atrast savām garšas kārpiņām tīkamāko, bet ļaus nogaršot pirms izdari izvēli. Tagad manu vīna plauktu papildinājušas 3 pudeles Līgatnes vīna. Apsolos drīzumā par tiem pastāstīt. Nepilnu 12 km attālumā nākamais apskates objekts – Zvārtes iezis. Pēdējo reizi tur būts kaut kad pamatskolas laikā – klases ekskursijā. Jau biju aizmirsusi, cik daiļš tas ir, kā arī to, cik gara ir Amatas taka. Pat 12 km gara. No tā tikai puse ceļa tika noiets, jo ielūkojoties pulkstenī, sapratu, ka ir palicis neilgs laiks, lai paspētu pabūt pie lamām kamieļu parkā “Rakši”. Lai gan netika noiets viss takas ceļš, tas apbūra ar savu daili. Katrs upes lociņš, katrs klints atsegums, katra taciņa. Waze mazliet ieveda neceļos, dodoties uz “Rakšiem” – piedāvāja īsāko ceļu, taču kāds iepriekš bija gana labi izbraukājis to, ka ar vieglo automašīnu nebija izbraucams. Mazliet lielāks apvedceļš, bet drīz vien bijām kamieļu parkā. Ak cik daudz mīlīgu dzīvnieku! Protams, arī nekaunīgās lamas, kuras nelikās mierā, ja iedevi našķi. Sekoja līdzi. Būtu pat gatavas doties līdzi uz mājām. Tik nezinu, kā mana mince reaģētu, ka tādu lielu draudziņu atvestu mājās. Kad parks izstaigāts, aši knaši devāmies uz Cīrulīšu dabas taku. Dikti jau gribējās to pilnībā izstaigāt, bet ziemas pāragrā tumsa nepiedodami ātri piezagās. Tika nostaigāti pāris kilometri, bet tika nolemts, ka varētu atgriezties nākamajā dienā, kad saule būtu aususi. Kā arī nogurušie ķermeņi gribēja ātrāk iekrist ērtā vietā un pāris stundas atpūsties. Jau savlaicīgi norezervējām mitekli, kur atgūt spēkus. Galvenais kritērijs mājokļa izvēlē – lai būtu virtuve. Lai gan būtu laiski vienkārši pasūtīt ēdienu, tomēr vēlme rosīties un pagatavot ēdienu, bija daudz spēcīgāka. Starp visiem piedāvājumiem, ko piedāvā Cēsis un tā tuvumā, izvēle par labu krita “Glūdas grava” – ēka ar pieciem dzīvokļa tipa numuriņiem, kas atrodas dažu minūšu gājienā līdz pilsētas centram un Cēsu vēsturiskajam pilsdrupām. Numuriņi izveidoti senā ēkā, kas sen senos laikos varēja būt kāda noliktava vai ražotnes ēka. Kad sastāvdaļas vakariņām bija nomedītas un pagatavotas, kā arī sākās komandantstunda, iestājās pilnīgs miers – gan prātā, gan ķermenī. Saproti, ka var atpūsties un izbaudīt vakaru. Aši pagatavotos vrapus papildināja Abavas karstvīns ar ābolkūkas garšu. Mazliet atgādināja Ziemassvētkus, bet daudz saldākus. Karstvīns lieliski harmonēja ar vrapu – varēja izbaudīt katru vrapa garšas niansi, kā arī vrapu garša neaizēnoja karstvīna buķeti. Tik brīdinu – karstvīns aizies nemanot, gluži kā ēdot sulīgu ābolu kūku. Maigi uzkarsējot to, tas brīnišķīgi sasilda garu. Garās pastaigas un silts karstvīns lieliski ieaijā saldā miegā. Lai gan bija nākamās dienas plānā bija apskatīt vairākus objektus, tai skaitā atkal Cīrulīšu dabas takas, par zemu novērtējām iepriekšējā dienā radušo sagurumu. Tik vien īsi pirms pusdienlaika sapakojāmies, lai dotos tālāk. Diemžēl Cīrulīšu dabas taku izsvītrojām, apzinoties, ka tur paies daudz laika, tādēļ devāmies uz plānoto punktu – Raunas Staburagu. Šajā ziemotajā laikā jāvelk apavi, kam ir diezgan rievota zole, jo, lai aizstaigātu līdz Staburagam, jārēķinās ar slidenu ceļu. Viegli var nolikties uz dupša un ieslīdēt ūdenī. Taču ziema pavēra jaunu, elpu aizraujošu skatu – lēnās ūdens tērcītes, kad pilinveidā tecējušas no Raunas Staburaga, sasalušas skaistās lāstekās, ūdens virsma viegli sasalusi, caur kuru vietām ūdens straume izlauzusies, ļaujot vērot, kā maģiski straumīte savaldzina un nomierina ikvienu, kurš tajā lūkojas. Lai gan sākotnējā plānā nebija, spontāni tika izlemts, ka jāaplūko arī Raunas pilsdrupas – spēcīgie akmens mūri un sienas, kas jau vairākus gadsimtus, spītējot laika zobam un dažādiem vēsturiskajiem notikumiem, joprojām stāvēja stalti. Lai cik arī cik ļoti esam attīstījušies un radījuši jaunas tehnoloģijas, apbrīnas vērts ir tas, kā 13.-16. gadsimta būvnieki un inženieri spēja radīt ļoti ilgnoturīgas celtnes. Kad pilsdrupas bija izstaigātas un apbrīnotas, devāmies tālāk uz Sedu – pilsēta, kas savā laikā kļuva par strādnieku ciematu, kur ieguva kūdru, kas notiek joprojām. Iebraucot pilsētā, gribot vai negribot, ir jābrauc lēnāk nekā ierasti, jo acis iemirdzas, aplūkojot dzeltenās Staļina klasicisma mājas. Noplukušas, bet joprojām apbur ar savu vienkāršo daili. To izbaudījām visu ceļu līdz Sedas purva skatu tornim. Došanos līdz skatu tornim izbaudījām lēnām, jo plašie kūdras un purvi lauki ir apbrīnojami – tie klāti ar sniega segu, koki ieskauti baltos kažokos. Esam nomedījuši sniegu un tas ir tik maģiski skaists. To pilsētas džungļos nevar izbaudīt, jo ātri vien cilvēku soļi un automašīnu riepas padara pelēcīgus, pārvēršot netīkamā žļurgā. Toties šeit – tik žilbinoši balts. Uzkāpjot skatu tornī, paveras plašs skats uz kūdras ieguves laukiem, caur kuriem vijas šauri vilcienu sliedes. Apstājamies un izbaudām skaisto skatu. Tā vien negribas doties prom, bet ar katru mirkli paliek tumšāk un tumšāk. Ja vien varētu apturēt laiku! Tomēr nepielūdzami vakars tuvojas un jādodas mājup – 134 km līdz mājām. Divu dienu laikā kopumā tika nobraukāti vairāk kā 300 km, nostaigāti vairāki tūkstoši soļi un apskatīti 7 apskates objekti. Lieliskas brīvdienas, lielisks veids, kā īsināt laiku pandēmijas periodā un kārtīgi izkustēties!
Pārdomas par brīvdienu ceļojumu – labā kompānijā var radīt skaistus mirkļus, taču nevajag lekt pāri saviem dupšiem. Lai kārtīgi varētu apskatīt un izstaigāt apskates objektus, nepieciešams vairāk laika. Vasarā, iespējams, to varētu paveikt 2 dienu laikā, taču ziemas īsās gaišās diennakts stundas rada ierobežojumus. Plānojot atpūtu ziemā ar apskates objektiem, vajag ieplānot mazāk, ko aplūkot. Kuras ir Tavas iecienītākās vai mīļākās vietas, ko tīk aplūkot Vidzemes pusē? |